Fоtо: Shutterstock
Nekas nemainās – joprojām pietiekami liela sabiedrības daļa uzskata, ka bērna disciplinēšana, izmantojot fizisku spēku, ir normāla. 47 procenti sabiedrības uzskata, ka dažkārt bērna disciplinēšana ar sišanu ir pieļaujama, bet 32 procenti vecāku Latvijā bērnu audzināšanā izmanto miesas sodus.

Pēdējais pētījums par šo tēmu tika veikts 2009. gadā, kad 49 procenti bija atzinuši – bērnu sišana kā sods ir bērnu audzināšanas metode, kuru nevajadzētu pielietot, bet dažreiz tā ir attaisnojama. Ir pagājuši astoņi gadi, bet nekas īpaši uzlabojies nav, jo 47 procenti joprojām pieļauj šādas metodes pielietošanu.

Nule kā pēc organizācijas "Centrs Dardedze" pasūtījuma veikta jauna aptauja, kas apliecina – neraugoties uz to, ka bērna disciplinēšanas metodes regulāri tiek skaidrotas, pēc būtības nekas nemainās. Turklāt 54 procenti iedzīvotāju nemaz nezina, ka bērna fiziska sodīšana Latvijā ir aizliegta ar likumu, šodien, 9. oktobrī, preses konferencē uzsvēra "Centrs Dardedze" konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode.

Kas ir bērna sodīšana

Jebkāds sods, kurā tiek izmantots fizisks spēks ar nolūku nodarīt sāpes vai diskomfortu.

Tai skaitā:

  • sišana (iekaustot, iepļaukājot, perot) ar roku vai priekšmetu – žagaru, pletni, siksnu, kurpi, koka karoti un citiem priekšmetiem
  • purināšana, mešana
  • speršana, kniebšana, košana
  • matu raušana vai uzsišana pa ausīm
  • bērna piespiešana palikt neērtā pozā
  • dedzināšana, applaucēšana vai vielu piespiedu uzņemšana (kā piespiešana norīt asas garšvielas vai arī ēdiena liegšana).

Bērna fiziskas sodīšanas sekas

  • Fizisks sods iebiedē bērnu, bet nemāca bērnam saprast, kāpēc vajadzētu uzvesties vēlamā veidā.
  • Tas bērnu pazemo.
  • Ir situācijas, kad bērni fiziskas sodīšanas laikā tiek ievainoti un pat nogalināti.
  • Fizisks sods bērnam sāp gan "ārēji", gan "iekšēji" – parasti "ārējās" sāpes jeb ķermenis pārstāj sāpēt ātrāk, taču bērna emocionālais stāvoklis pasliktinās.
  • Bērns jūtas nedrošs, neuzticas pieaugušajam.
  • Bērni, kurus fiziski soda, ir agresīvāki nekā citi bērni, viņiem ir grūtāk saprast, kas ir labs, kas slikts. Var būt dažādas psihiskās veselības problēmas.
  • Bērnā veidojas priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma, jo vistuvākie cilvēki tīši un mērķtiecīgi rada vājākajam sāpes.
  • Bērns turpina vardarbības ķēdi – pret citiem bērniem. Vēlāk var turpināties arī citās attiecībās, ar saviem bērniem.

Likums un pēriens – vai savienojamas lietas

Fоtо: Shutterstock

Atbildot uz jautājumu, vai sava bērna fizisku sodīšanu būtu jāaizliedz ar likumu, 39 procenti norādīja, ka to aizliegt nevajadzētu. Vienlaikus pret bērna fizisku sodīšanu pirmsskolas izglītības iestādēs cilvēki ir daudz neiecietīgāki nekā pret fizisku sodu ģimenē – 89 procenti aptaujāto norādīja, ka šajās iestādēs fizisks sods ir aizliedzams ar likumu. Zīmīgi, ka vairāk nekā puse (54 procenti) aptaujāto nezina, ka bērna fiziska sodīšana Latvijā jau ir aizliegta ar likumu.

"Likumdošanas aktos skaidri un nepārprotami ir noteikts, ka nevienā situācijā bērna fiziska sodīšana nav attaisnojama, bet vēl aizvien ir augsta sabiedrības tolerance pret varmācību pret bērnu. Lai reāli izmainītu audzināšanas metodes, centienos lauzt dziļi iesakņojošos stereotipus, kas saistīti ar fizisku sodu kā normālu un ikdienišķu bērna disciplinēšanas metodi, ir pastāvīgi jāaktualizē vardarbības problēma sabiedrībā, jāizglīto sabiedrība un jāsniedz atbalsts vecākiem un profesionāļiem mainīt savas līdzšinējās pieejas. Ir ļoti būtiski, lai mēs spētu ikvienam bērnam garantēt harmonisku, viņa augšanai un attīstībai labvēlīgu vidi mīlestības un sapratnes gaisotnē," uzsvēra labklājības ministrs Jānis Reirs.

Reirs atgādināja, ka jau kopš 1998. gada ir spēkā visa veida bērna sodīšanas aizliegums, kas attiecas uz jebkuru pieaugušo – vecākiem, skolotājiem, treneriem. Viņaprāt, šie rādītāji ir vēl kritiskāki, nekā rāda "Dardedzes" pasūtītā aptauja, ko veica starptautisks uzņēmums "Kantar Millwaed Brown". Reirs akcentēja, ka aptauju dalībnieki, atbildot uz jautājumiem, bieži vien zina pareizās atbildes, tādēļ viņu sniegtās atbildes varētu būt nepatiesas. "Šos kritiskos datus jāvērtē vēl kritiskāk. Un sabiedrība par šo jautājumu ir jāinformē nevis kampaņveidīgi, bet plānveidīgi," uzsvēra ministrs.

Saskaņā ar Reira sniegto informāciju, pērn par fizisku vai emocionālu vardarbību pret bērnu pie atbildības saukti 700 vecāki, kas ir par 100 vairāk nekā gadu iepriekš. Vaicāts, ar ko būtu jāsaista šāds pieaugums, ministrs skaidrus iemeslus nevarēja minēt, pieļaujot, ka to varētu būt ietekmējuši kādi skaļāki notikumi, pēc kuriem sabiedrība vairāk iesaistās arī svešu bērnu pieskatīšanā. Bet Reirs arī uzsvēra, ka tikai ar sodiem situāciju nevajadzētu mēģināt mainīt. "Ar vardarbību pret vardarbību nevar vērsties. Ja šādā veidā apkarosim fizisku vardarbību, pieaugs emocionālā vardarbība," uzskata ministrs.

Sabiedrības modrā acs, bet – vai seko arī reālā rīcība

Fоtо: Shutterstock

Par augstu vardarbības toleranci Latvijas sabiedrībā liecina arī tas, ka 39 procenti respondentu savā ikdienā redz bērnu fizisku sodīšanu vismaz dažas reizes gadā. Vairums respondentu (76 procenti) neiejaucas un necenšas pieaugušo apturēt, jo nezina, kā iejaukties (42 procenti) vai uzskata, ka tā ir privāta ģimenes problēma (34 procenti).

Sociālantropoloģe Aivita Putniņa norādīja, ka Latvija ir sasniegusi slieksni, kur vardarbības upuriem ir pieejams atbalsts, taču tagad būtu jāiet soli tālāk un jārunā par iespējami agrīnāku vardarbības atpazīšanu un līdzekļiem tās novēršanai. Pēc profesores teiktā, te liels potenciāls ir veselības aprūpes speciālistiem, kuri konsultē vecākus ar maziem bērniem, pirmsskolu pedagogiem, kas lieliski zina situācijas ģimenēs. Viņi ir ļoti būtisks posms ne tikai vardarbības atpazīšanā, bet bērnu un ģimeņu atbalstīšanā.

Bieži vien iedzīvotāji, redzot, ka kāds pieaugušais fiziski ietekmē bērnu, nodomā, ka vajadzētu iejaukties, bet, iespējams, baidās no šī pāridarītāja reakcijas vai vienkārši nezina, ko tad īsti teikt. Vaicāta, ar kādām frāzēm garāmgājējs var reaģēt situācijā, kad svešam bērnam dara pāri, Balode, pirmkārt, iesaka novērtēt situāciju. Ja gadījums izskatās pārāk nopietns, jāsauc policija, bet dažkārt pieaugušie vienkārši sagaida palīdzību. "Vai es jums kaut kā varu palīdzēt? " – šis ir jautājums, ar kuru ikviens var vērsties pie pieaugušā, kurš nepareizi mēģina disciplinēt bērnu. Galvenais – nenosodīt šo svešo pieaugušo, kas var raisīt pretreakciju, bet parādīt iejūtību, gatavību palīdzēt, skaidro Balode.

No disciplinēšanas metodēm vecāki visbiežāk izvēlas ierobežojumus vai aizliegumus (70 procenti), kā arī mutisku sodu – kliegšanu vai kritizēšanu (67 procenti), tomēr arī fizisku sodu bērna audzināšanā mūsdienās pielieto būtiska daļa vecāku – 32 procenti aptaujāto. Visbiežāk vecāki kā fiziska soda lietošanas iemeslus min savaldības zaudēšanu, nogurumu un bezpalīdzības sajūtu.

Balode skaidroja, ka bērnu fiziska sodīšana var vecākiem šķist efektīva, jo bērns tiek iebiedēts un ir spiests pieaugušajam pakļauties, taču vienlaikus šāds disciplinēšanas veids bērnu pazemo, laupa uzticēšanos cilvēkiem un nepalīdz bērnam saprast vēlamo uzvedības veidu. "Bērni, kurus fiziski soda, ir agresīvāki nekā citi bērni. Viņos veidojas priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma, savukārt pieaugušie pēc tam mēdz brīnīties par to, ka bērni ir nežēlīgi. Daudzi pieaugot pat īsti nezina, par ko bija saņēmuši fizisku sodu, taču ļoti spilgti atceras pašu pērienu, netaisnības un pazemojuma izjūtu. Tāpat paliekošas negatīvas sekas atstāj arī emocionāla vardarbība – kā draudēšana, lamāšana, ignorēšana," stāstīja Balode.

Neziņa un paškontroles trūkums – jāapbruņojas ar pareizo ieroču arsenālu

Fоtо: Shutterstock

Aptauja liecina, ka 39 procenti vecāku, kuri izvēlas bērnu fiziski sodīt, to dara, jo zaudējuši savaldību jeb paškontroli, 24 procenti – noguruma un bezspēcības dēļ, 21 procents vecāku atsaucas uz bērna temperamentu – sak, ar šo bērnu citādāk nevar. Ģimenes tradīcijas minējuši trīs procenti aptaujāto.

Kā preses konferencē sacīja tēvs un tēvu grupu vadītājs Nauris Grīnbergs, galvenā vecāku problēma ir nezināšana un pārāk maz darba ar sevi, lai jau iepriekš kopā ar partneri izplānotu, kā risināt ar bērnu saistītās krīzes situācijas, kā atbalstīt vienam otru ikdienas pienākumos un neizgāzt savas nepārstrādātās emocijas uz bērniem. Līdz ar to ir svarīgi sistemātiski strādāt ar jaunajiem vecākiem un viņus izglītot – gan bērnam piedzimstot, gan pieaugot.

Kļūstot par tēvu, es sapratu, ka visas savas iepriekšējās izglītības man nesniedz tās zināšanas, kas nepieciešamas bērna audzināšanā, atzīst Grīnbergs, kurš sevi mudinājis meklēt risinājumus, kā labāk audzināt bērnu. Bet viņš arī secinājis, ka bērns aug un mainās, un metodes, kas der sešus gadus vecam bērnam, nederēs vēlākos gados, tādēļ vecākiem jāaug un jāizglītojas līdz ar savām atvasēm. Un ja vecākam būs arsenāls ar ieročiem jeb pareizajām disciplinēšanas metodēm, tad būs daudz vieglāk tās likt lietā, kad radīsies šāda nepieciešamība.

Secinājumi – ne visai glaimojoši; un mērķis

Fоtо: Shutterstock
  • Būtiska daļa sabiedrības attaisno epizodisku fiziska soda pielietošanu pret bērnu.
  • Uzskata bērna sodīšanu ģimenē par "privātu lietu" (iestādēs jāaizliedz, ģimenē nē).
  • Vāja izpratne par likumdošanu – likums "nestrādā".
  • Augsta vardarbības tolerance – vairums, redzot bērna fizisku sodīšanu, neiejaucas.
  • Galvenie iemesli: vecāku emocijas, nogurums un pārliecība par efektivitāti.

"Mūsu mērķis ir skaidrot vecākiem, ka bērnu disciplinēšana nav tikai fiziska sodīšana. Jebkuram bērnam ir nepieciešami vecumam atbilstoši noteikumi jeb robežas, taču vieglākais ceļš – rokas pacelšana – vienlaikus ir arī bērnam kaitīgākais. Daudz vairāk bērns un attiecības ģimenē iegūst tad, ja audzināšanā izvēlamies pozitīvas disciplinēšanas pieeju – audzinām ar savu piemēru, ar uzmanību un sarunām, ar konsekventiem un saprotamiem noteikumiem, samērīgām sekām. Vardarbība pret bērnu nedrīkst būt norma. Tieši šī vienaldzība pret šķietami ikdienišķiem pāridarījumiem pret bērnu kalpo kā augsne tiem traģiskajiem gadījumiem, kas regulāri satricina mūsu sabiedrību," piebilda Balode.

Ko darīt

  • Skaidrot vecākiem par sekām, kas tiek atstātas uz bērnu; par likuma nepildīšanu;
  • Stāstīt sabiedrībai par pozitīvas disciplinēšanas pieeju un metodēm;
  • Skaidrot katra cilvēka atbildību (t.sk. vecāka, speciālista, politiķa) – iesaistīties, ja bērns cieš no vardarbības.

Mērķis – lai vardarbība pret bērnu vairs nebūtu norma.

Turpinot bērnu disciplinēšanas tēmu, 10. oktobrī "Centrs Dardedze" rīko starptautisku konferenci par tēmu "Kāds dārzs ir bērnudārzs?" ar mērķi stiprināt pirmsskolas izglītības iestāžu lomu bērnu drošības veicināšanā, kā arī sniegt praktiskus ieteikumus darbam ar bērniem un sadarbībai ar vecākiem. Konference pulcinās pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekus un vadītājus, kā arī pirmsskolas vecuma bērnu vecākus.

Par fizisku sodu

Atbilstoši ANO konvencijai fizisks sods ir jebkāds sods, kurā tiek izmantots fizisks spēks ar nolūku nodarīt sāpes vai diskomfortu – tai skaitā sišana, pēršana ar roku vai priekšmetu, purināšana, kniebšana, matu raušana, bērna piespiešana palikt neērtā pozā vai vielu piespiedu uzņemšana.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !