Mīti par izdzēsto karmu: kam tas vajadzīgs?

Atbildi sev uz vienu vienīgu jautājumu – vai tu atteiktos no labākā, ko esi sastrādājis iepriekšējos iemiesojumos Lemūrijā, Atlantīdā vai Hiperborejā?

Protams, ne. Tāpēc neviens "brīnumdaris" nav spējīgs atņemt Dvēselei to, kas tai nepieder, ja pats īpašnieks nav devis atļauju. Visums to nepieļaus! Vērtība sevī ietver absolūti visu, un, ja no šā kopuma aizvāks kaut vai visnesvarīgāko daļiņu, tas pārstās būt vienots veselums. Toties, ja Visums pats apzināti transformē šo daļiņu, neatsakoties no tās, vienalga, vai tā būtu laba vai ļauna, veselums saglabājas. Lūk, tā arī ir karmas dziļākā jēga.

Tas, kurš izplata šo nepatieso infoemāciju, rēķinās ar to, ka lielais ļaužu vairums neņem vērā vienu vienkāršu nosacījumu – pašas Dvēseles vēlēšanos.

Nekad neviena Dvēsele neatteiksies no savas tūkstošgadēs uzkrātās pieredzes! Cilvēks to varētu, bet Dvēsele ne. Zini, kāpēc? Jo, pazeminot savas pagātnes vērtību, cilvēks savas nezināšanas dēļ atsakās no laimīgas nākotnes.

Lielākā daļa ļaužu maldās, domājot, ka pagātne ir izstiepta laikā. Nē. Tā vienmēr atrodas punktā, no kā iespējams atsperties. Pagātne – tas ir pamats, bāze, no kuras var notikt jauns starts. Bet to, kādā virzienā doties, nosaka pats cilvēks.

Mūsu pagātne ir mūsu neatņemama daļa, tā ir mūsu vērtīgā pieredze, galu galā – tajā atrodas nākotnes laimīgo varbūtību enerģētiskais potenciāls.

Bet, ja pagātnē ir ne pārāk patīkami mirkļi, mūsu uzdevums ir tos izlabot. Un tam ir daudz dažādu ceļu, ieskaitot tehnikas darbam ar karmu, kas balstītas uz Visuma harmoniskajiem likumiem.

Šo tehniku atšķirīgums ir tajā, ka jebkuras situācijas potenciālu izlabot var tikai tā Dvēsele, kas pati to radījusi šajā vai citās inkarnācijās (laiks tur nekādu lomu nespēlē).

Šādu potenciālu Visumā ir milzum daudz, un katrs no tiem nes to radījušās Dvēseles unikālu nospiedumu, kas arī ir šā potenciāla palaišanas vai neitralizēšanas brīnumatslēdziņa. Neviens mūsu vietā šo darbu nepaveiks! Un šis darbs ir – jebkurā situācijā, kas radusies mūsu dzīvēs, ienest mīlestības, līdzjūtības, harmonijas un pateicības enerģijas. Tieši to arī māca karma.

Padomā – vai tad Visums varētu mums liegt šo mīlestības stundu? Ja šo mūs mīlošā Visuma apmācības mehānismu atcels, cilvēki nevarēs pilnveidoties un augt. Gluži kā skolā: apguvi materiālu, nokārtoji eksāmenu – tiki pārcelts uz nākamo klasi.

Tā kā enerģijas uz mūsu planētas iegūst arvien augstākas frekvences, tad absolūti visu procesu ātrums arī ievērojami palielinājies. Šādi mīlošais Visums dod mums lielisku iespēju ātrāk atstrādāt un izlabot savu karmu – bet tikai tad, ja to vēlamies, un pie nosacījuma, ka Visums ieraudzīs reālu apstiprinājumu mūsu apzinātajam darbam ar sevi, var tapt iznīcināts negatīva karmiskā nospieduma potenciāls. Pats par sevi tas nevar izgaist vai nonullēties.

Karmas likums ir taisnīgs un stingrs, te nav nekādu izņēmumu! Ja slepkava neatstrādās savu karmu, kurā viņam būs par savu dzīvību karojoša upura loma, viņš nevarēs izjust cita cilvēka dzīvības vērtību. Tāds ir karmas likums – iemācīties mīlēt un novērtēt visu, kam pieskaries savā dzīvē. Tāpēc izdzēst karmu, kurā ielikts Dvēseles izaugsmes potenciāls, neizdosies nevienam.

Šis mīts pirmām kārtām ir izdevīgs tiem, kas negrib, lai cilvēki garīgi augtu, strādātu ar savām kļūdām un aizvāktu šķēršļus ceļā uz savu laimi, pārpilnību un piepildījumu. Jo tieši veci negatīvie potenciāli mūs notur stāvoklī, kādā esam šajā laika sprīdī. Ilūzija, ka pagātnes karmu nodzēsis labais burvis, atņem iespēju izrauties no karmas rata tiem, kas tai noticējuši.

Paliek jautājums – kāpēc nekas neizmainījās viņu dzīvēs, ja visi pagātnes šķēršļi ir likvidēti?

Atbilde ir vienkārša – mūsu karmu spējam izdzēts tikai mēs paši, neviens cits.

Šā mīta izplatīšanā ir arī tāda viltība, ka šī informācija tiek prezentēta čenelingu formātā – kā vēstījums no Augstākiem spēkiem priekš cilvēkiem, kuri iet pašpilnveides ceļu un meklē pašrealizācijas iespējas.

Un tagad – galvenais. Lamatas slēpjas tajā, ka, noticot tam, ka viņu dzīves izvēlēs var iejaukties kāds virsspēks, kaut arī pats labvēlīgākais, un viņu vietā padarīt daļu darba, cilvēki neviļus dod piekļuvi savai zemapziņai tiem spēkiem, kuriem ir noticējuši.

Tagad ļoti daudzi sākuši interesēties par savu misiju, pašpilnveidi, garīgām praksēm, un lielajā vairākumā tās ir godprātīgas, atbildīgas, centīgas, labsirdīgas, gudras un ļoti talantīgas Dvēseles.

Tikai uz mirkli iztēlojies, ka sistēma var zaudēt savus vislabākos darbiniekus. Kurš tad strādās tās labā? Tāpēc ļoti uzmanīgi jāizturas pret apgalvojumiem par nodzēstu karmu, ka mēs vairs neatbildam par savu pagātni, ka mums ar to vairs nav jāstrādā un tātad nav jāpiepilda tā ar mīlestību, žēlsirdību un harmoniju. Tādā veidā cilvēkam atņem galveno – ticību sev un saviem spēkiem, ticību tam, ka viņš pats un nevis kāds cits izmainīs viņa dzīvi.