– Kā tu skaties uz tradicionālajām vārdošanas formulām? Vai tas ir kaut kas tāds, kas strādā tieši tādā formā, kādā to lietojušas mūsu vecvecmāmiņas? Cik daudz šī precizitāte jāņem vērā? Kā tu ar to strādā?
Tas tomēr jāskatās pēc sajūtām, pēc tā, vai rezonē ar konkrēta cilvēka enerģētiku. Laiki mainās: vienam derēs senās formulas, bet citam – galīgi nē.
Šai rezonēšanai ir liela nozīme – var gadīties, piemēram, ka tu aizej pie kāda dziednieka, vārdotāja, viņš tevi novārdo, un tev nav nekāda efekta! Un tu uzreiz padomā – tas dziednieks nekam neder, viņam galīgi nav spēju! Bet iespējams, ka šī te konkrētā vārdošanas maniere vai pats vārdotājs neder tieši tev.
Gadās, ka tu ieraugi cilvēku, un viņš tev uzreiz iepatīkas. Tas pats arī ar vārdošanas formulām. Dziedniekam, vārdotājam, rituālu praktiķim visvairāk jāstrādā uz savu sajūtu. Ja šķiet, ka kāds vārdojums galīgi nav priekš tevis, tad nepūlies, nelieto to – īpaši tad, ja strādā ar citu cilvēku, tu viņam tādējādi vari pat negribot kaitēt.
– Vai varu pati pārveidot kaut kādus vārdus, ja man kāds konkrēts vārds ķeras?
Jā, tātad tu jūti, ka tas nerezonē ar tevi. Cilvēki ļoti baidās pārveidot, tāpēc, ka viņiem trūkst pārliecības par sevi, savu spēku, savu enerģiju. Ja nav pārliecības – neķeries klāt nemaz! Just, ka formula "neaiziet", un tik un tā strādāt – tas ir vēl sliktāk.
Laiks iet uz priekšu, cilvēku enerģija mainās un mainās vārdojumi. Arī stomatologi taču vairs nestrādā ar kājminamajiem urbjiem! Mēs maināmies arī atkarībā no tā, ko ēdam, dzeram, klausāmies... Nenormāli ātrs tagad tas ritms ir!
– Kā ir ar vārdojumiem, kuros izmantoti senvārdi vai īpašvārdi (varbūt svētie, varbūt dēmoni, dievs vien zina, kas tie par vārdiem)? Kaut kādas būtnes, kuru izcelsmi vai funkcijas mēs īsti nezinām. Bet tajā senajā vārdojumā viņi ir, vecmāmiņa tā darīja, palīdzēja...
Tas ir tāpat, kā ieiet aptiekā un paņemt nezināmas zāles ar nezināmu sastāvu, kuras daudzi ar panākumiem lieto. Tas, ka vecmāmiņa tā darīja, nav īsti arguments. Ir jāsaprot, ko tu skaiti, ko piesauc un kāpēc. Te atkal liela loma sajūtām: drīkst būt tā, ka tu nesaproti, bet sajūtai jābūt.
Es pati esmu ņēmusi no vārdojuma ārā vārdus, īpaši saīsinājumus.
– Tātad, ja mēs apmēram zinām shēmu, pēc kādiem principiem vārdojums ir uzbūvēts, mēs varam tos veidot paši un ticēt tam, ko sakām, un lietot vārdus, ko saprotam?
Jā. Varam. Jāzina tikai, ko konkrēti tu gribi sasniegt ar to vārdojumu. Ja tu saproti savu mērķi, tad metaforas vari dažādas paņemt un nocakot.
– Ko tu pati lieto vārdojuma beigās kā apstiprinošo formulu?
Manējā ir "lai notiek tā!". Tie, kas saistīti ar kristīgo ticību, lieto "āmen" (tiesa, "āmen" nav kristiešu izgudrojums, tas bija arī pirms tam). Tas ir latīņu egregors, personīgi man tas neder. Savukārt kādam citam var nederēt mans "lai notiek tā!", un tādā gadījumā viņš var to aizstāt ar kaut ko, kas der tieši viņam.
Es pati īstenībā diezgan bieži pārtaisu vārdojumus, ja jūtu, ka tas nav priekš manis, un tad es beigās parasti lieku "paldies". Ja man tā prasās, tātad priekš manis tas der?
Ļoti labi der! Man arī mēdz būt tā, ka es pabeidzu kaut ko, un man prasās teikt "pateicos".
– Kā ar vārdojumiem svešās mēlēs? Vai vārdojumu var runāt tikpat labi krievu, latīņu vai angļu valodā?
Var. Bet jāpamēģina pirms tam paskaitīt – kā tu jūties ar to tekstu, vai mēle neķeras, vai enerģija plūst brīvi. Ja ir tāda sajūta, ka iešūpo (ļoti grūti aprakstīt to sajūtu – tāpat kā laimes sajūtu), tad var. Bieži cilvēki ķeras pie viena, pie otra, pie trešā – kā riekstus šķin. Un tad sanāk, kā nu kuro reizi. Intuīcija klibo ar abām kājām, jo jau no bērnība mums māca neredzēt Smalko pasauli. Beigās iznāk tā, ka 50% tic, ka Dievs ir, un 50% – ka nav, bet kaut kam tic visi 100%. Līdz pieciem gadiem bērns redz un dzird, piemēram, Mājas gariņus, spēlējas ar viņiem savā nodabā. Līdz brīdim, kad viņiem iestāsta – tu esi nenormāls, ko par tevi padomās! Un aiztaisa kanālu ciet. Un vēlāk mēs atkal sākam meklēt ceļu pie tās pašas savas izslavētās intuīcijas, pa ceļam laižot visādas "lažas".
– Tev ir tavs īpašais vārdojumu veids – čukstiņš. Tādu esmu sastapusi slāvu maģijā, bet nepazīstu nevienu citu meistaru pie mums, Latvijā, kas ar tādiem strādātu. Kaut kas diktam mīļš tajā terminā ir! Kādā veidā šie čukstiņi pie tevis atnāk, kā tas notiek?
Dažkārt ir tā, ka sāk nākt strīpām klientu ar līdzīgām problēmām. Kaut kā jāpalīdz... Kad mērķi redzu, domā sāk "iznēsāties" un rodas čukstiņi. Tad ir jāsaprot, ko gribi uzrunāt – četras stihijas, dabas parādības, garus-palīgus.
– Bet nav tā, ka tu apsēdies pie galda ar domu – tā, tagad es uzrakstīšu čukstiņu, teiksim, kupliem matiem. Tu pamosties ar gatavu tekstu, kas tikai jāpieraksta, vai tu viņu saceri?
Staigāju un pierakstu – viens teikums, otrs teikums... varētu pielikt vēl to, tad varbūt izrādās, ka kaut kas ar kaut ko vairs neiet kopā... Kā dzeju rakstot!
Vēl varu piebilst tiem, kas nodarbojas ar vārdošanu un tādām lietām: kad viņi vārdo sev, tad viss pašu ziņā, bet, ja ķeras citiem klāt, tad jābūt ļoti labā emocionālajā stāvoklī, nav sevi jāžēlo, jādusmojas, jādomā par kaut ko "nepiederīgu". Ja nespēj nomierināties, tad neķeries klāt, lai otram skādi nenodarītu! Emocionālais līdzsvars – tas ir ārkārtīgi svarīgi. Un vārdotāji nedrīkst lietot alkoholu! Nekad! Tāpat dziednieki un pirtnieki. Tas ievazā cilvēka enerģijā parazītus. Vēl sliktāk dziedniekam, kurš pa retam "iešauj" pa kādai glāzītei, ķerties klāt pie kāda cilvēka ar atkarības problēmām – paraus līdzi… Ja pats esi netīrs, tu nevari iztīrīt otra cilvēka enerģētiku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
