Altāris – vārti uz smalkajām pasaulēm. Kā tas iekārtojams?

Pievērsīsim uzmanību, kā atšķiras cilvēki, kuri veic garīgās prakses, sāk un beidz savu dienu ar lūgšanu. Pievērsīsim uzmanību tam, ka viņi mazāk slimo, faktiski nelieto antidepresantus. Un nav būtiski, vai runa ir par kristieti, hinduistu vai budistu. Ir līmenis, pēc kura šo ārējo formu dažādība kļūst nebūtiska. Ārpus pilsētas trokšņa mēs redzam gaišas, labsirdīgas sejas. Šie cilvēki ir mierīgi, viņi nav pakļauti spēcīgām emocijām, viņu klātbūtnē konflikti kaut kā paši pieklust. Viņiem ir raksturīgs īpašs spēks – gara spēks.

Dažādās tradīcijās ir dažādi cilvēki, kuri kalpo par garīguma etalonu. Un nav būtiski, vai tas būs Buda, Ješua, Šiva vai Muhameds – katrs no viņiem kalpo kā gaiša bāka, kas rāda cilvēkiem ceļu. Viņi ir paraugs, kam sekot. Ja viņi ar savu piemēru spēj iedvesmot cilvēkus gadu simteņiem – tātad viņu spēks ir patiess! Koncentrējoties uz viņu tēliem, tu vari veidot karmisko saiti, caur kuru pārņemt viņu garīgās īpašības un daļēji pat mijiedarboties ar viņiem, lūgt viņu palīdzību un sajust viņu klātbūtni. Šīs durvis ir atvērtas katram, kurš izrāda vēlēšanos pie tām pieklauvēt!

Jā, mēs vēl dzīvojam Kali jugā – tumsonības laikmetā. Mūsu dienās cilvēkam ir grūti vizualizēt sev Augstākā spēka tēlu. Mūsu saprāts ir pārāk nemierīgs, pārāk pieķēries piecu maņu orgānu sajūtām un materiālajai pasaulei. Tamdēļ dievu vietā mums daudz vieglāk atsaucas padievi. Tāpēc, piemēram, indieši lūgšanās vēršas nevis pie tās vai citas dievības tieši, bet, izmantojot vienu no 108 šā dieva sinonīmiem, kuri personificē to vai citu viņa īpašību.

Ir nepieciešama tradīcija, kas ļauj nest veltes dieviem, glabāt kulta priekšmetus – relikvijas un svētos rakstus, bet pirmām kārtām altāris ir "trenažieris" tavam prātam, ar kura palīdzību caur fizisku darbību tu nostiprini savu garu.

Pamazām materiālais altāris kļūst par tēlu tavā apziņā, un tev parādīsies spēja sazināties ar Augstākajiem spēkiem jebkurā vietā un laikā. Tāpēc, ka "akmens tempļa vietā ir uzcelts templis sirdī". Atbilstoši, pirms sāk grūt tempļi no akmens, sagrūst templis sirdī. Dažādās garīgās tradīcijās altāri ir ārēji atšķirīgi, bet to būtība ir viena.

Ir svarīgi izvēlēties vietu altārim. Tai jābūt vietai, kur var pabūt vienatnē, tālāk no svešu acu skatiem. Tradicionāli altāri cenšas izvietot garīgajās debesu pusēs – ziemeļos, austrumos vai ziemeļaustrumos. Rietumi un dienvidi atbilst materiālajai pasaulei, ne jau velti mūsdienu civilizāciju, visbiežāk dēvē par rietumu civilizāciju. Citi pat saka – Norieta civilizāciju.

Altāris darbojas visefektīvāk, ja atrodas acu augstumā vai nedaudz augstāk (atkarībā no tā, vai tu nodarbojies ar garīgām praksēm sēdus vai stāvus). Altāris var būt plakans vai pakāpienveida. Izstiept kājas uz altāra pusi uzskata par necieņas izrādīšanu, tāpēc altāri nenovieto gultas kājgalī.

Ļoti svarīgi ir turēt altāri tīru, jo altāris simbolizē ne tikai dievību un Pasaules centru, bet arī tavu prātu. Uz altāra var klāt jaunu audumu vai speciāli šim nolūkam veidotu altāra segu tavai tradīcijai atbilstošās krāsās.

Uz altāra tiek novietoti kulta priekšmeti, kuri tevi iedvesmo, – attēli, figūriņas, svētie raksti, lūgšanu krelles – viss, kas tev šķiet svarīgs tavai garīgajai attīstībai. Šo priekšmetu enerģētika piepildīs telpu ap tevi. Atceries, ka pret katru no šiem priekšmetiem jāizturas ar pienācīgu cieņu, jo tie ir garīgo vērtību simboli.

Altāra veltes ir ikdienas prakse. Šīs veltes nav vajadzīgas dievībām, bet tev! Veltījot dievībām, mēs domās tām pieskaramies, jau ar to vien darot sevi garīgi tīrākus un saņemot viņu svētību. Šāda darbība var veicināt mūsu labklājību ne tikai nākamajās, bet pat šajā dzīvē. Ja, sniedzot velti dievībai, tavi nolūki ir tīri, patiesi un nesavtīgi. Vēl viens obligāts noteikums – veltēm ir jābūt iegūtām godīgā ceļā vai pirktām par godīgi pelnītu naudu!

Atkarībā no tradīcijas veltes var atšķirties. Vairākums dievību mūsdienās nepieņem asinsupurus. Veltēs var būt tīrs ūdens, ziedi, vīraki, gaisma, ēdiens un mūzika.

Daudzās tradīcijās veltes nes ar saules lēktu, bet, saulei rietot, novāc. Pastāv uzskats, ka šādi mēs atbrīvojamies no skopuma un mācāmies kontrolēt savas emocijas. Nesot fiziskās veltes, tu vari domās veltīt dievībai jebkuras skaistas lietas – upes un jūras, Sauli un Mēnesi. Caur savas dievības tēlu tu vari nest veltes visām dzīvajām būtnēm visās pasaulēs un visos virzienos – tādējādi tu spēcīgi pavairo savus garīgos nopelnus un pozitīvi ietekmē savu karmu.

Bieži kā veltes izmanto vīrakus un sveces. Aizdedzot domās velti tās visām dzīvajām būtnēm, vienlaikus vari skaitīt lūgšanas vai mantras. Sveces nedrīkst nopūst, liesmu nodzēš ar speciālu palīglīdzekli vai ar pirkstiem.

Ļoti būtiski ir, lai katra darbība, kuru tu veic altāra priekšā, būtu simboliska un apzināta! Lai tā saistītu tava fiziskā ķermeņa veiktās darbības ar tava prāta darbību. Nekādā gadījumā nepieļauj mehānisku rutīnas darbošanos "autopilotā". Viss, ko tu dari, ir pilnībā jāapzinās un jāizbauda! Bez steigas, bez paviršības. Meklē to prakses veidu, kāds tev ir vistuvākais, un izpildi to ar maksimālo pašatdevi!

Vienmēr atceries, ka tavā altārī mīt visas tās dievības un garīgās būtības, kuras tu pielūdz, pat tad, kad tavas garīgās attīstības līmenis vēl neļauj tev viņas ieraudzīt un tu redzi tikai materiālus elktēlus!