Foto: Shutterstock
"Kaut kā sanācis, ka esmu apprecējusi cilvēku, kurš ir manas mātes kopija. Šķita, ka viņš nepavisam nav viņai līdzīgs, bet rezultātā – pilnīgi izliets viņā. Kaut kā sanāca, ka es neredzēju, ka viņš ar mani apietas tieši tāpat, kā mana māte. Vienkārši nolaižas rokas," šis ir citāts no Pegas Strīpas grāmatas "Detokss meitai: dziedināšanās no nemīlošas mātes un savas dzīves atjaunošana".

Portāls "Psychologytoday" aplūko situācijas, kādēļ meitenēm var neizveidoties saskanīga ģimene, ja viņa bērnībā no mātes nav saņēmusi pietiekamu mīlestības devu.

Taisnība ir tajā faktā, ka katrs no mums – vai esam tikuši mīlēti vai nē – meklē ierasto un neapzināti mūs piesaista tas, ar ko esam bijuši labi pazīstami. Un šī ir lieliska panākumu formula, ja esi audzis ģimenē, kurā vecāki tevi ir atbalstījuši un mīlējuši. Šajā gadījumā pastāv augsta iespējamība, ka tu ar muguras smadzenēm sajutīsi cilvēkus, kuriem ir tieksme ar tevi manipulēt un kontrolēt, un no viņiem turēsies pa gabalu, atrodot partneri, ar kuru būs vienotas intereses: savstarpējā sadarbībā, atklātā komunikācijā, tuvībā un atbalsta sniegšanā. Bet viss nav tik vienkārši ar sievietēm, kurām ir attīstījies nedrošs piesaistes veids, kuru emocionālās vajadzības bērnībā nav tikušas apmierinātas.

Izskatās tas aptuveni šādi: "Divas laulības, viena par otru sliktākas. Pirmais partneris bija apsēsts ar kontrolēšanu, otrais – klasisks narciss. Tajā brīdī es sev neuzticējos pat tik daudz, ka nespēju aiziet vienkārši uz randiņu. Kā tas iespējams, ka, nodzīvojot līdz 45 gadu vecumam, vispār neizprotu cilvēkus."

Sievietes ar trauksmainu piesaistes tipu ir īpaši tendētas reproducēt savas bērnības emocionālos apstākļus uz romantiskām attiecībām pieaugušo dzīvē. Strīpa piedāvā aplūkot piecus iemeslus, kādēļ partnera izvēlē tiek pieļautas vienas un tās pašas kļūdas.

Mēs cenšamies noturēt mīlestību

Lai saņemtu savas mātes mīlestību – kas ir nemīlētas meitas šķērslis, viņa pieliek visus iespējamos pūliņus, lai atrisinātu šo problēmu. Izaugot ar šo sajūtu sirdī, meita pieļauj, ka mīlestība – tas ir kaut kas, kas ir jānopelna vai arī par to nākas pacīnīties – nekas nepienākas tāpat vien. Tādēļ, kad trauksmes pilnā meita stājas intīmās attiecībās ar partneri, kurš vienā brīdī šķiet emocionāli sasniedzams, bet citā jau vairs nē, viņa uzvedība jauno sievieti var biedēt, bet vienlaikus – šāda uzvedība var šķist arī normāla un ierasta. Tādā situācijā viņas smadzenes neparādīs sarkano karodziņu, kas liecinās par briesmām, kā tas notiks ar cilvēku, kurš zina, kā izpaužas mīlestība un kādas nebūt nav tās pazīmes. Un lai gan partnera emocionālā atsvešināšanās viņu saniknos un satrauks, vienlaikus viņa papūlēsies, lai atgrieztu "visu, kā bija".
Foto: PantherMedia/Scanpix

Mums patīk iedomāties, ka viss būs labi

Tā kā nemīlēta meita nezina, kāda izskatās mīlestība tās izpausmēs vai kādas ir sajūtas, kad tā tiek saņemta, viņas izpratne par mīlestību aprobežojas ar konstrukciju to vinnēt, nopelnīt, paciest grūtības un kļūt tiesīgai saņemt mīlestību. Jā, šis ir tas pats scenārijs – "kādudien pie manis ieradīsies lielisks princis, ja vien izcietīšu pārbaudījumus", un tieši šī ideja pēc kārtējā briesmīgā strīda un partnera atsvešināšanās ļauj piedomāt pasakainu turpinājumu, lai gan varētu šķist, ka jābūt tieši pretēji.

Mēs domājam, ka amerikāņu kalniņi attiecībās ir romantiski

Nemīlētas meitas, īpaši trauksmainās, kuras pašas piedzīvo garastāvokļa krasas maiņas, bieži kaisles uzkurināšanā attiecībās pielieto krasus kritumus un kāpumus. Ekstremālu stāvokļu piedzīvošana – no sajūtas "mīļotajam esmu visa pasaule" līdz baiļu agonijai, ka tūliņ mīļotais cilvēks aizies – vienlaikus ir gan aizraujoši, gan nogurdinoši. Protams, ka tā nav īsta kaisle, bet nemīlētā meita par to nezina. Tas, kā reizi, izskaidro, kāpēc nemīlētas meitas par saviem partneriem attiecībās izvēlas cilvēkus ar narcistiskām iezīmēm, viņi savā veidā piekrīt šādām narcisa spēlēm, lai atrisinātu savas personīgās problēmas.

Normālu attieksmi mēs uzskatām par normālu

Bērnībā nemīlētās meitas, iespējams, tikušas izsmietas, uzskatītas par "nekādām", pastāvīgi kritizētas – jā, kaut kas līdzīga verbālajai vardarbībai. Kā sekas tam var būt emocionāls kurlums attiecībā uz noteikta veida manipulācijām un sliktu izturēšanos, jo tas tiek uztverts kā ļoti pazīstams (bet mums pazīstamo smadzenēm patīk uztvert kā drošu). Tas tādēļ, ka kaut kur iekšienē viņas jau sen sevī ir izskaidrojušas cietsirdību, to racionalizējušas, un viņas neredz, ka pazemošana būtu nepieņemama. Viņas viegli iekrīt slazdā "ja viņš pret mani slikti izturas, tātad pati esmu vainīga". Sevis šaustīšana šādām sievietēm ir vēl viens bērnības mantojums.
Foto: PantherMedia/Scanpix

Mēs esam pilnas cerību un mums patīk pasakaini fināli

Tā kā nemīlēta meita fokusējusies uz to, kā nopelnīt mīlestību un izbēgt no atraidījuma, katrs mīļais gājiens no partnera puses tiek uzskatīts kā svarīgs un nozīmīgs, pat ka visa pārējā uzvedība ir vienkārši atbaidoša. Attiecībās parādās kādi labi mirkļi – aha, tieši tā arī strādā periodiskā nostiprināšana – viņai tiek sniegta tā dēvētā lidojuma sajūta, ka tūliņ, tūliņ atgadīsies tas pats brīdis, kā pasakā par Pelnrušķīti un viņas pazaudēto kurpīti. Tā kā viņa nezina, kādas sajūtas ir tad, kad ir patiešām īsta saikne, viņai attiecībās nākas meklēt pazīmes ar pasaku sižetu palīdzību.

Tikai saskatot savas bērnībā gūtās rētas un iemācoties tās dziedināt, mēs varam sākt izdarīt citu, labāku izvēli, uzsver grāmatas autore.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!