Mājas – dvēseles izaugsmes vieta

Tavas mājas vienmēr, pat tad, ja uzskati, ka neesi apveltīts ar izrotāšanas talantu, ir tavs pašizpausmes līdzeklis. Ar māju palīdzību tu parādi savu atšķirību no citiem, atsedzot, kas esi, – tāds ir stāsts, ko tu stāsti sev un apkārtējiem. Un nav tā, ka visu nosaka nauda!

Domāju, ka vairumam no mums gadījies pabūt ļoti vienkāršās un nebūt ne bagāti iekārtotās mājās, par kurām dizaineri vai perfekcionisti saķertu galvu, bet šajā mājā ir tik labi, silti un sirsnīgi, ka negribas doties prom. Un ieiet greznā mājoklī, kas gozējas uz interjera žurnāla vāka, vēloties pēc iespējas ātrāk to pamest, saprotot, ka te nespētu dzīvot.

Mājas ir vieta, kur jūtamies harmoniski, piederīgi un droši. Tā ir vieta, kur varam atļauties būt paši un novilkt maskas, vieta, kas palīdz atjaunot spēkus. Mūsu unikālā uz pieredzi balstītā attieksme pret lietām, cilvēkiem un dzīvi kā tādu, kā arī mūsu vērtības nosaka to, kādām būtu jābūt mūsu ideālajām Mājām. Katram tās ir citādas, tādēļ nereti tik grūti ir radīt Mājas, vairākiem cilvēkiem kopā dzīvojot zem viena jumta.

Psihologi mēdz arī uzsvērt, ka mājas gan kā reāla, gan kā simboliska vieta ir atšķirīgi nozīmīgas vīriešiem un sievietēm. Mazās sievietītes jau bērnībā parasti spēlē "mājas", veido leļļu ģimeni, bet puikām vairāk patīk kariņš, sacensības, mašīnas – tas, kas ir ārpus mājām.

Īpaši nozīmīgas ir mūsu pirmās mājas, kur dzīvojām bērnībā – tieši tolaik izveidojas mūsu priekšstats par mājām un tas kļūst par savdabīgu fonu tālākajai dzīvei. Bērnības māja bija jau pirms mums – tā ir vieta, no kurienes esam nākuši, tas ir mūsu pamats, saknes. Jāatzīst, ka ne jau visiem atmiņas par bērnības māju ir rožainas un jaukas. Jebkurā gadījumā atmiņas par pirmajām mājām var palīdzēt skaidrāk apzināties, kas attiecīgajam cilvēkam nepieciešams Māju sajūtas radīšanai.

Jā, arī fotogrāfijas var to stimulēt, jo tie kā sastinguši, objektīvi notverti realitātes mirkļi. Liela nozīmē ir arī attēliem, ko izvietojam redzami mājās, un tam, kādas sajūtas tie mums izraisa. Bet, ja bērnības mājas fotogrāfijas nav bijušas vai nav saglabājušās, tās lieliski varam atrast... paši savā atmiņā.

Pieveri acis, atslābinies, iztēlojies, ka tavs ķermenis pārvēršas tāds, kāds tas bija kā bērnam, un mēģini iztēlē atkal atgriezties šajās mājās. Atceries arī tām raksturīgās skaņas, smaržas. Varbūt ir daži priekšmeti vai krāsas, ko īpaši atceries. Iztēles ceļojuma laikā kā no malas pavēro savas izjūtas, atmiņas un attieksmi, staigājot pa bērnības māju. Kas tev tur patīk un iepriecina, kas uztrauc vai biedē?

Šādi domās apceļo visas savas bērnības mājas, ja tās bijušas vairākas. Varbūt vasarās dzīvoji laukos pie vecvecākiem? Tad domās dodies arī turp.

Pēc tam domās iegriezies savā patreizējā mājvietā un apstaigā to. Varbūt tajās ir kādas vietas, kas izraisa tieši tās pašas izjūtas kā bērnības mājas? Ja atklāj nepatīkamu emociju avotus, domās atzīmē, kas tie ir, lai vēlāk varētu rūpīgāk papētīt šo vietu un mainīt.

Kā cilvēciskas būtnes mēs piedēvējam nozīmi visam, ar ko saskaramies savā dzīvē. Tavā mājā esošā priekšmeta nozīme var būt asociatīvi saistīta ar:

Neturi mājās lietas, kas tevī nerada pozitīvas sajūtas – izmet, pārdod vai atdod tās kādam, kas tās vēlas. Kam tev šāds mūžīgs atgādinājums kā kristāla vāze kā atvadu dāvana no bijušās darbavietas, no kuras aizgāji pēc emocionālās izdegšanas un pēc tam vēl gadu centies atkopties? Jā, varbūt uz zināmu laiku tev to vajag, lai neuzkāptu atkal uz tiem pašiem grābekļiem. Bet pienāks brīdis, kad šī mācību stunda būs apgūta un varēsi šo lietu aizvietot ar kādu citu, kas ievdesmo un palīdz justies labi.

Tev mājās pie sienas ir fotogrāfija no māsas kāzām, kur bildē gan tu izskaties skaista, taču vienmēr to redzot atceries, kā tev spieda kurpes, kā sastrīdējies ar māsu un kā tavs puisis sāka uzmākties citai kāzu viešņai. Kāpēc tu pati labprātīgi sevi ik dienas spīdzini ar šādām atmiņām?! Prom! Liekam jaunu bildi iekšā! Skaists ceļojums vai varbūt tu pēc kāda semināra – izspūrusi un bez make-up, bet tik laimīga, enerģijas pārpilna un sevi mīloša. Ar lietām ap sevi tu veido stāstu par to, kas tu esi, – gan sev, gan citiem.

Ja kaut kas neapmierina, var rīkoties divējādi – mainīt to lietu, kas nepatīk, vai mainīt savu attieksmi pret to. Ja savā šodienas mājoklī nejūties kā mājās, papildus bērnības atmiņu cilāšanai der paanalizēt savas izjūtas un attieksmi pret šo to, kas pirmajā brīdī varbūt nemaz nešķiet cieši saistīts ar mājām.

Sievietēm būtu svarīgi padomāt par attieksmi pašām pret sevi. Mājvieta atspoguļo to, par ko sevi uzskatām un vai sevi mīlam. Vai tava mājvieta ir tīra, remontēta vai varbūt krāmiem piebāzta? Vai jūties skaistas un bagātas mājas vērta? Vai ap tevi ir lietas, kas sajūsmina, iedvesmo un spēcina? Vai varbūt daudzas "relikvijas" tiek glabātas tik tādēļ vien, ka tām ir materiāla vērtība, bet patiesībā tev tās dziļi riebjas un tu gadiem ilgi tās nelieto?... Tad varbūt tavā dzīvē ir arī kādas attiecības un darbi, ko velc kā nastu bez prieka, jo "tā vajag"? Vai tavā mājā ir brīva vieta, kur ienākt kaut kam jaunam – vieta drēbju skapī, grāmatu un CD plauktos, vieta telpā? Ja vientuļa sieviete guļ uz šaura dīvāna, viņa pati sevi programmē tam, ka viņas dzīvē nav vietas vīrietim, lai gan vārdos viņa varbūt apgalvo pretējo.

Savukārt vīriešiem jāpadomā par savām attiecībām ar māti. Godīgi atbildot sev, vai māte tiek izjusta kā atbalsts un enerģijas avots vai kā apgrūtinājums un ierobežojums?... Varbūt ir kādas dusmas, vainas sajūta, aizvainojumi, vēlēšanās izrauties no kontroles un pamācīšanas, vai varbūt – alkas saņemt to, kas pietrūcis: būt vairāk lutinātam, mīļotam, apbrīnotam. Vīriešiem viņu pašu veidotā māja ir vieta, kurā projicējas attiecības ar māti. Kādam tā ir kā protests pret māti – nekārtība vai auksta funkcionalitāte kā vīrišķības un neatkarīguma pierādījums. Citam – centieni radīt stilīgu un/vai greznu vidi, lai tiktu apbrīnots: ak, kāda viņam māja... (māte).

Ir četras lietas, kas mājās nepieciešamas tavai dvēselei.

Ja būs ievēroti visi četri nosacījumi, mājās valdīs iekšējs miers. Šādas mājas tev pavērs ceļu uz dziļāku sfēru – garīgo pasauli.

Ja dusmojies vai sāc justies mazvērtīgi, ka dzīvo nevis savrupmājā ar baseinu, bet gan īrē tumšu istabiņu apbružātā dzīvoklī, tev vērts mazliet pārfokusēt uzmanību. Vienmēr ir jautājums – ko mana dvēsele var iemācīties šajā mājvietā? Kāpēc es te esmu – un te nederēs atbilde, ka neko citu nevaru atļauties ar manu algu. Tu, tieši tu, izvēlējies strādāt šo darbu un te dzīvot, un būt vai nebūt attiecībās ar konkrēto cilvēku.

Piemēram, runājot par mājām, – ja pa logu ar pulksteņa precizitāti pusnaktī nāk dūmu smaka no smēķējoša kaimiņa – ko es no tā varu iemācīties? Varbūt pacietību un piemērošanos – uz pusnakti akurāti aizverot logu uz kādu laiku, ja vēl esmu nomodā? Varbūt attiecību veidošanu un konfliktu risināšanas prasmes, ejot un izrunājoties? Varbūt tas man ir tik nepieņemami, ka es beidzot pieņemšu sen atlikto lēmumu un mainīšu darbu un dzīvesvietu? Ir vēl desmitiem citu varinatu – jo no vienas un tās pašas situācijas dažādas dvēseles var izdarīt atšķirīgus secinājumus. Un veikt izvēli.

Tāpēc, ja kaut kas tev nepatīk un neapmierina savās mājās, beidzot pieaudz un uzņemies atbildību. Iemācies nevis vainot kādu citu, tur ārpusē, bet uzdot jautājumu sev: "Kāpēc es pret sevi tā izturos?" Plašāk par šo tēmu runāsim seminārā "Mājas – vieta mīlestībai, labklājībai un dvēseles mieram".