Vai ir pareizi uzticēties mātes instinktam? Psihoterapeites pārdomas

To skaidro psihoterapeite Liza Marčiano, kuras pārdomas par šo tēmu atspoguļo portāls "Psychologies".

"Man kā mātei ne reizi vien ir nācies piedzīvot: it kā instinkts vai intuīcija ir pateikuši priekšā, ka ar manu bērnu kaut kas nav kārtībā. Šīs sajūtas reti kad ir kļūdainas, pat tad, ja apdraudējums pirmajā mirklī šķitis nepamatots vai pārspīlēts. Daudzas mātes, ar kurām esmu strādājusi kā psihologs, ir dalījušās līdzīgā pieredzē.

Vecāki (īpaši mātes) parasti pazīst savu bērnu daudz labāk, nekā speciālisti no malas – skolotāji, ārsti. Ja pret mūsu bažām izturas nenopietni vai par tām smejas, dažreiz pēc šādas reakcijas mums ir grūti noticēt savām jūtām.

Taču ikvienam vecākam ir ļoti svarīgi prast ieklausīties savā iekšējā instinkta balsī – kas ir svarīgākais instruments, kas palīdz mums pasargāt bērnus.

Es strādāju ar kādu mammu, kurai bija īstas "sestās jūtas", kuras pateica priekšā, ka viņas sākumskolas vecuma dēlam ir problēmas ar lasīšanu. Viņa nebija profesionāls pedagogs, taču ļoti smalki juta savu bērnu.

Mana kliente apšaubīja viņas teikto, uz ko viņai tika atbildēts, ka mamma neko par to nesaprot. Patiesībā izmeklējumi parādīja, ka bērns ir ļoti gudrs, bet viņam ir disleksija.

Saņemot profesionālu palīdzību, viņš iemācījās neslikti lasīt, varēja iegūt pārliecību par sevi un savām spējām, un problēmas ar uzvedību pazuda.

Šis stāsts ir pietiekami tipisks. Speciālists (ārsts vai pedagogs), rīkojoties labāko nodomu vadīts, piespiež vecākus šaubīties par viņu intuīciju. Te nepieciešama liela rūpība, lai nesarautu emocionālo saikni un savstarpējo uzticību starp vecākiem un bērnu.

Protams, mēdz būt situācijas, kad vecāki kļūdās, vai ir slikti informēti, vai pat, diemžēl, vienaldzīgi vai cietsirdīgi pret saviem bērniem. Bet vairumā gadījumu ir vērts pieļaut, ka māte un tēvs zina, kā būs labāk viņu bērniem.

Skotu pasakā "Fejas un nolaupītais zīdainis" māte uz neilgu laiku atstāj savu bērnu, lai atnestu viņam ūdeni. Pa to laiku parādās divas fejas un nolaupa viņu. Noskumusī māte dodas meklējumos, vaicājot katram ceļā satiktajam, vai kāds nav redzējis viņas bērnu. Beidzot kāda vecenīte viņai pastāsta, ka zīdaini nolaupījušas fejas, un vecenīte cenšas viņu pārliecināt, lai pārtrauc meklējumus, jo vēl nevienam mirstīgajam nav izdevies atgriezties no feju pasaules.

Mātei no pasakas praktiski nekā nav, izņemot mīlestības un emocionālās saiknes ar bērnu. Viņa nav bagāta un visuvarena. Šķiet, ka viņai nav no kurienes iegūt dāvanas, kutas piedāvāt fejām. Patiesībā viņai ir viss nepieciešamais mazuļa glābšanai. Atcerēsimies vienu lielisku pasakas detaļu – stīgas arfai viņa izgatavoja no pašas matiem.

Mēs ar visām savām īpašībām – esam vajadzīgi saviem bērniem. Iespējams, mēs sniedzam viņiem ne to, kas, pēc "ekspertu" domām, ir pareizi, bet mums ir emocionāla saikne visdziļākajā līmenī, kura pasaka priekšā, kas patiesībā bērnam ir vajadzīgs.

Visbiežāk mēs varam paļauties uz mūsu intuīcijas gudrību. Pēdējie pētījumi rāda, ka tas ir patiesi un bioloģiskā līmenī. Izrādās, ka mātes piena sastāvs mainās atkarībā no bērna dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa, adaptējoties tieši viņa organisma vajadzībām. Protams, tas notiek bez apzinātas piepūles no mātes puses. Mūsu ķermenis pats zina, kas nepieciešams mūsu bērniem.

Mums ir vērts uzticēties mātes intuīcijas balsij, neraugoties uz citu cilvēku šaubām. Protams, ārsti, skolotāji un psihologi zina daudz ko vairāk, nekā no tā zinām mēs, un viņu viedokļos arī ir svarīgi ieklausīties, kad esam krustcelēs, nezinot, kā rīkoties. Taču ekspertu domām nevajadzētu pilnībā iznīcināt mūsu pašu iekšējo balsi."