Tuvojoties konferencei, sarunā ar Oskaru Grīsli skaidrojam, kas ir emocionālais līdzsvars – kas tiešā veidā ietekmē mūsu uzvedību stresa un lampu drudža satraukuma brīžos – un kāpēc ir svarīgi to apgūt.
Kas ir emocionālais līdzsvars? Kā to varētu definēt?
Emocionālo līdzsvaru varētu definēt kā spēju pārvaldīt savas domas, jūtas un uzvedību – tas ir tas, ko mēs bieži vien saprotam ar emocionālo inteliģenci. Taču lielākoties, runājot par emocionālo inteliģenci, sabiedrībā un dažādās mācību pieejās vairāk koncentrējas uz prāta aspektu – "Ko es domāju?", savukārt mazāk – "Ko es jūtu un kā uzvedos?". Un pavisam reti tiek stāstīts, rādīts un mācīts par to – ''Ko ar savām jūtām darīt? Kā tās transformēt?''. Tas, ar ko ir paredzēts strādāt meistarklasē, ir komponenti "Kā es jūtos?" un "Ko man ar to darīt?".
Kam ir nepieciešams prast rast emocionālo līdzsvaru? Kāpēc tas ir svarīgi?
Protams, katram, kurš ir nolēmis publiski uzstāties. Mana meistarklase konferences kontekstā būs par satraukumu. Kā ātrāk un efektīvāk to pārvarēt. Ir teiciens: "Visā pasaules vēsturē neviens vēl nav nomierinājies no tā vien ka viņam ir pateikts – nomierinies." Līdz ar to strādāt tikai caur prāta aspektu, sev mēģināt iegalvot un ar elpošanas vingrinājumiem mēģināt rast mieru var būt neefektīvi. Īpaši, ja atrodies satraukuma varā. Tomēr ir jāsaprot satraukuma pamats, un sākums tam ir emocionāls, bieži vien grūti kontrolējams, vadāms. Mēs daudzkārt vēlamies kaut ko savā dzīvē izmainīt, panākt tieši caur prāta prizmu, burtiski piespiežam sevi domāt pozitīvi. Tas nav pareizi, tomēr atslēga vairāk ir meklējama sajūtās – kā mēs jūtamies un ko mēs varam ar savām jūtām darīt.
Vispārēji skatoties, šīs zināšanas noder jebkuram cilvēkam, jebkuram jūtošam cilvēkam, jebkuram, kas satraucas – un satraucamies mēs visi. Meistarklases rakursā tas būs ļoti noderīgi visiem tiem, kuri uzstājas, lai saprastu savu uztraukuma bioķīmiskos pamatus. Mēs tieši strādāsim ar savas domāšanas izpēti un analīzi, gan arī ar emocionālajām izlādēm, kas būs meistarprogrammas pamatā. Centrālais jautājums un piedāvātie risinājumi būs aspektā – ''Ko es domāju, kā es jūtos un kā es uzvedos''.
Ņemot vērā, ka ne vienmēr mēs saprotam, kā jūtamies, kā arī emocijas ne vienmēr ir viegli kontrolēt, vai emocionālo līdzsvaru var apgūt jebkurš?
Jā, noteikti var. Jāsāk ar to, ka jāsaprot – mēs darbojamies stereotipu varā jeb "copy-paste" režīmā. Katram no mums bērnībā un, visticamāk, arī vēlāk dzīvē ir bijusi ne pārāk laba pieredze, tāpēc, runājot tieši par uzstāšanos, bieži vien cilvēkiem ir satraukums. Bailes no publiskās uzstāšanās ir visizplatītākās bailes aiz bailēm par nāvi. Tas tāpēc, ka uzstāšanās laikā no astoņām cilvēku emocijām (prieks, dusmas, bailes, pārsteigums, riebums, kauns, interese, bēdas) visspilgtāk izpaužas divas – bailes un kauns. Bailes no vērtējuma un kauns no citiem – ''Ko par mani padomās?''
Ja pavērojam apkārt notiekošo, bērnam pirmās kauna sajūtas rodas salīdzinoši agrā vecumā – tajā brīdī, kad viņš apzinās sevi kā neatkarīgu cilvēku, viņš sāk sevi salīdzināt ar citiem. Visbiežāk tas jau ir trīs četru gadu vecumā. Un tā pamazām, ap septiņu gadu vecumu, bērns jau satraucas par to, ko par viņu padomās, kā viņš izskatīsies u. c.
Ņemot vērā, ka cilvēki instinktīvi uzvedas kā bara dzīvnieki, mums ir svarīgs kolektīvisms, sāncensība un konkurence, mūsos patiesi darbojas bara instinkts. Mums ir ļoti svarīgi, ko par mums padomās, ko par mums pateiks citi, vai mūsu bars mūs pieņems un, ja pieņems, tad kādā lomā mēs savā barā būsim. Limbiskajai sistēmai, varētu teikt, ir ātrāka piekļuve pie tām smadzeņu struktūrām, kuras atbild par instinktu vadību. Līdz ar to šī pieeja sniedz ātrāku sevis izpratni un dod mums lielāku instrumentāriju sevis regulēšanā.
Vai ikvienā uzstāšanās reizē cilvēks spēj savas emocijas apzināties?
Kad esam emocionāli satraukušies, mēs savu emociju visbiežāk pamanām sajūtu līmenī, bet salīdzinoši reti kaut ko spējam ar to darīt un ietekmēt uzreiz. Izraisītais stress strauji paaugstina kortizola līmeni, tādējādi tajā brīdī mēs zaudējam spēju kontrolēt sevi ar, zinātniski runājot, prefrontālo korteksu jeb pieres daļu, kas atbild par mūsu loģisko domāšanu, par spēju sevi kontrolēt, regulēt un plānot savu uzvedību. Līdz ar to šī sistēma satraukuma brīdī ir atslēgta, un visbiežāk, vien atskatoties pagātnē, saprotam, ka satraucāmies. Tad sākam domāt, ka tā nevajadzēja un vajadzēja citādi, bet, patiesību sakot, ir jau par vēlu.
Savu emociju apzināšanos, atpazīšanu un transformāciju jeb izlādi psihoterapijā risina ar dažādām metodēm. Viena no tām ir drāmas terapija jeb lomu spēles. Arī uzstājoties, tu sevi, kā cilvēks būdams, ielikt kādā lomā un atbilstoši viņu nospēlē. Varētu teikt, ka, no psiholoģiskā aspekta raugoties, tie mehānismi ir tādi paši, kā strādājot terapijā ar cilvēkiem. Tas ir atzīts un sevi pierādījis veids, kā tu vari strādāt ar savām emocijām, kā tu vari tām piekļūt. Emocijām ir svarīgi plūst, tāpēc tās ir nepieciešams izlādēt. Pretējā gadījumā tās krājas. Izlādējot tās, tu esi kā balta lapa, kurā vairs nav vietas satraukumam. Tava apziņa ir skaidra un tīra.
Kādas metodes cilvēkam var palīdzēt pārvaldīt savas emocijas, nonākot emocionāli uzlādētā situācijā?
Vislabākā metode ir tā, kura veicinātu apzināšanos brīdī, kad esi savu emociju varā. Tajā brīdī pats sev dod atgriezenisko saiti par to, ka apzinies – esi satraucies, un primārā prasme – atjaunot stabilu kontaktu ar sevi. Apzinātība ir tā, kura tiešā veidā palīdz, uzdodot sev jautājumus: "Kas ar mani notiek? Kur es esmu? Ko daru? Kas notiek telpā? Kas notiek man apkārt?" Tālāk, nodibinot kontaktu pašam ar sevi, jau vari ar sevi strādāt. Tomēr vispirms nepieciešams apzināties sava ķermeņa sūtītos pirmos signālus, kad esi satraucies. Pieņemt to kā šā brīža realitāti un tad jau skatīties, ko ar to esi spējīgs darīt tālāk – vai tu spēj to kontrolēt un pavērst sev par labu. Ne mazāk būtisks aspekts – cik ātrā laikā tu spēj nomierināties.
Marks Tvens ir teicis: "Ir divu veidu runātāji – tie, kuri nervozē, un tie, kuri prot izlikties." Tas tiešā veidā parāda to, ka mēs visi satraucamies tajā brīdī, kad runājam ar sev nepazīstamiem cilvēkiem, kad uzstājamies, bet mūsu profesionālā meistarība rāda, cik mēs droši spējam nospēlēt savu lomu brīdī, kad uzstājamies.
Kā nostiprināt emocionālā līdzsvara prasmi?
Cits labs teiciens ir: "No vilkiem baidās tas, kurš nav bijis mežā." To pašu varētu attiecināt arī uz publisko runu. Līdz ar to labākais veids, kā sevi trenēt, protams, ir publiski uzstāties, vēlams – pēc iespējas biežāk. Tas, ko bieži vien cilvēki neņem par labu, – patiesībā tādu iespēju uzstāties ir diezgan daudz un bieži. Katru reizi, kad apmeklējam kādu ballīti, izskan jautājums: "Kurš tagad runās? Kurš apsveiks gaviļnieku?" Arīdzan pie svētku galda: "Kurš būs tas, kas kaut ko pateiks?" Sapulces darbā un daudz citu situāciju, kur cilvēks var trenēties un mācīties, kā publiski runāt, uzstāties ikdienā. Tā ir labākā metode. Pārņemt vadību un uzņemties iniciatīvu. Tās ir būtiskākās prasmes publiskajā runā.
Publiskā runa ir drosmīgajiem. To, iespējams, var salīdzināt ar ekstrēmo sporta veidu, no kura var mācīties un gūt baudu, tai pat laikā ar katru reizi attīstot savas spējas un prasmes.
Neapgūstot emocionālo līdzsvaru, kā tas var ietekmēt mūsu dzīves kvalitāti?
Ja mēs nemācāmies sevi pārvaldīt emocionāli, visbiežāk ir tā, ka darbojamies "copy-paste" režīmā, mēs neizkāpjam ārpus sava rāmja, savām bailēm, stereotipiem. . Tas nozīmē, neattīstoties, nemācoties no savas pieredzes, lai kāda tā arī būtu, cilvēks turpinās uzvesties teju vienādi un, es pat teiktu, prognozējami. No tā izriet – ja nestrādā ar sevi publiskās runas kontekstā, katru reizi, kad publiski būs jāuzstājas, cilvēks izjutīs bailes, satraukumu. Tieši tāpēc ir nepieciešams darbs ar sevi, sevis iepazīšanu, savu emociju iepazīšanu.
Darbs ar sevi emocionālās inteliģences kontekstā dod iespēju ''izlādēt'' savas emocijas drošā vidē. Jebkāda veida satraukums vai bailes visbiežāk parādās arī fiziskos simptomos, kurus sajūtam kā kāju drebēšanu, aukstas rokas, slapju muguru, padušu svīšanu un dažādi citādi. Mums ir jāļauj šiem procesiem notikt, un ir dažādas metodes, kā ar to visu strādāt.
Viens ir tas, ka cilvēks pats izrāda iniciatīvu – iet, mēģina un dara, bet, ļoti iespējams, ir pavisam citādi, ja vispirms ir ielikts kāds emocionālā līdzsvara zināšanu pamats. Vai Latvijā ir daudz iespēju, kur šo pamatu dabūt?
Patiesībā šādu vietu nav daudz. Visbiežāk tas ir iespējams psihoterapeita kabinetā. Nezinu, kāpēc līdz šim šī tēma šādā kontekstā nav pacelta publiski. Bet tas ir iemesls, kāpēc es ar to šobrīd nodarbojos – vadu meistarklases par emocionālo līdzsvaru ikdienā, kur cilvēkiem mācu par procesiem, kas notiek mūsos, un kā ar šīm emocijām tikt galā, jo pieeja "nomierinies, elpo, tūliņ viss būs labi"' īsti nedarbojas. Tas, ko mēs dzīvē darām, – sakāpinām emocijas arvien vairāk līdz brīdim, kad tās ir sakāpinājušās tādā kā bumbā, kas sprāgst. Un mēs sākam šīs emocijas izreaģēt neatbilstošos apstākļos, veidā un visbiežāk uz cilvēkiem, kas to nav pelnījuši.
Otra vieta, kur varam to darīt – piedaloties pašiem improvizāciju teātra meistarklasēs. Pats esmu savulaik apmeklējis dažas no tām un atklāju līdzības pieejās un risinājumos.
Tomēr, manuprāt, Latvijā pietrūkst šādas masveida praktiski orientētas izglītības. Ļoti daudz par to runā un stāsta, bet ir jāsaprot, uz kādu spektru tu iedarbojies. Tu iedarbojies vairāk uz kognitīvajiem procesiem. Bet tādēļ, ka tu zini, ka satraucies, nākamreiz var vieglāk arī nepalikt. Ir jāļauj šim satraukumam reaģēt uz āru dabiski un tad jāskatās, kas notiek tālāk. 99 procentos gadījumu cilvēkiem šāda pieeja un risinājumi ļoti palīdz.
Ko vēl ir būtiski pieminēt, uzsvērt par emocionālo līdzsvaru?
Emocionālais līdzsvars bieži vien ir atkarīgs no mūsu kopējā fiziskā stāvokļa. Protams, mums ir nepieciešama atpūta, jo ne velti saka – atpūties cilvēks ir laimīgs cilvēks. Līdz ar to tas ir ļoti svarīgi. Un, protams, – fiziskās nodarbības, aukstās peldes, arī gavēnis, starp citu, ļoti labi ietekmē emocionālo intelektu un ne velti to praktizē arī dažādās reliģijās. Tās ir pamata lietas, kuras būtu jādara.
Arī apzinātība ļoti palīdz. Un, kas šobrīd ir ļoti modē un arī var palīdzēt, ir sirds ritma variabilitātes trenēšana – tas ir rādītājs, kas tiešā veidā parāda mūsu dzīves spēku. Šo rādītāju aizvien biežāk izmanto mūsdienās profesionāli sportisti savu sportisko sniegumu uzlabošanai. Arī jaunākie pētījumi rāda – trenējot sirds ritma variabilitāti, tas ietekmē mūsu emocionālo inteliģenci, mūsu spēju būt paaugstinātas spriedzes apstākļos.
Īsta emocionālā inteliģence ir jāsaprot kā prāta – ko es domāju, emociju – kā es jūtos, un uzvedības – kā es rīkojos, analīze un sekojoša aiz tās transformācija. Es izvēlos, ko man domāt, kā justies un kā man uzvesties!
Vairāk informācijas par publiskās runas konferenci "uz: RUNA", tās programmu un lektoriem meklē šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
