Kolhoza priekšsēdētājas un gaumīgais Lembergs. Stilisti par politiķu tēlu

Piemēru politiķu vidū, kas reprezentē labāku vai sliktāku tēlu, šķiet, netrūkst. To starpā ir arī tādi, kurus līdz pat mūža nogalei vajās kāds pagātnes spoks – ārējā tēla izgāšanās. Iespējams, tev šobrīd prātā nāk kāds politiķis, kas uz citu fona izceļas spilgtāk. Ja ne, mēs izveidojām nelielu politiķu sarakstu un lūdzām stilistiem komentēt viņu ārējo tēlo, kā arī lūdzām nosaukt, viņuprāt, labākos un sliktākos piemērus. Tiesa, jāņem vērā, ka gan izveidotais saraksts, gan komentāri ir subjektīvs viedoklis, jo, runājot par tēlu, objektivitāte nepastāv.

Stila eksperts Deniss Ševeļovs nosauc vairākus piemērus. Viņaprāt, viens no jaunajiem politiķiem, kas iet līdzi pārmaiņām, ir Linda Ozola, kas ir izveidojusi tādu kā atpazīšanas zīmi – sarkanu elementu. "Viņa vienmēr piedomā pie kāda sarkana akcenta – lūpu krāsa, manikīrs, kurpes. Caur to viņa pieteica savu zīmolu. Iespējams, tā ir daļa no viņas identitātes,'' teic eksperts.

Cits labs piemērs ir Iveta Vējone, kas, tiesa, gluži nav politiska figūra, bet reprezentē vairākas lietas, tostarp savu vīru – eksprezidentu Raimondu Vējoni – un viņa partiju. "Te, protams, prezidenta padomniekam, kancelejai ir jādomā un jāstrādā pie prezidenta izskata. Ja padoms ir nepieciešams, vienmēr var piezvanīt arī kādam stilistam.'' Ševeļovs piebilst, ka arī ar šī brīža prezidenta Egila Levita tēlu viss ir kārtībā, bet neizslēdz iespēju, ka imidža veidošanā sava ietekme bijusi tam, ka viņš ar sievu kādu laiku padzīvojis ārzemēs. Arī NATO ģenerālsekretāra vietniece Baiba Braže, kas arī īsti nav Latvijas politiskās skatuves pārstāve, eksperta acīs ir laba tēla piemērs. Par to, kāpēc, Ševeļovs izsakās īsi: "Viņa labi izskatās."

Atminoties sarunu par politiķu imidžu un tā nozīmi, jāpiemin arī Ševeļova piesauktās kolhoza priekšsēdētājas, kurām patīk paēst, patīk nedaudz vairāk grima un traka frizūra, jo viņām ir svarīgi parādīt – "man ir nauda, es rūpējos par sevi". Tāds matu sakārtojums ir Baibai Rozentālei, saka eksperts, bet tam nav ne vainas. Kā līdz galam neizprotamu viņš min izglītības un zinātnes ministri Ilzi Šuplinsku, kuras tēls vienmēr "velk" uz etnogrāfisko pusi. "Iespējams, viņai tas ir svarīgi. Bet es nezinu, vai izglītības un zinātnes ministram vajag visu laiku nēsāt rotas ar pagānu zīmēm. Varbūt kultūras ministrs tā varētu – iespējams, viņa gribēja būt kultūras ministre un kaut ko ir sajaukusi. Saprotu, ka viņa ir profesore, akadēmiķe, kas vēl vairāk liek prātot – kāpēc?"