Foto: Māris Morkāns
Pērn Latvijā aprūpe mājās tika nodrošināta 17 667 personām un pēdējos gados nodrošinātā pakalpojuma apjoms ir tikai audzis, informē Labklājības ministrijā (LM). Turklāt šis skaitlis raksturo tikai tās ģimenes, kas saņem kaut nelielu pašvaldības atbalstu, jo, kā norāda ministrijā, netrūkst arī gadījumu, kad cilvēki visas pakalpojuma izmaksas sedz paši, bet par šiem gadījumiem precīzu statistiku nav iespējams iegūt.

Ik gadu akcijas "Stiprini stipros" laikā "Delfi" aktualizē jautājumu aprūpes pakalpojumu mājās pieejamību. Situācija uzlabojas, un pēc LM datiem, pakalpojums nu ir pieejams visās pašvaldībās, tomēr joprojām ir virkne neatrisinātu jautājumu, un personas nonākšana aprūpējamā lomā būtiski ietekmē ne tikai viņa paša, bet arī tuvinieku labklājību un ikdienas dzīvi.

Jaunākie LM dati liecina, ka aprūpi mājās ik gadu saņem arvien vairāk cilvēku. Vēl 2012. gadā pakalpojumu saņēma 12519 personas, bet 2021. gadā – 17667 personas, un tas izmaksāja 29 671 396 eiro.

Joprojām ir arī cilvēki, kas nesaņem nekādu atbalstu aprūpes pakalpojumiem mājās. Kā skaidro ministrijā, dati par šādiem gadījumiem apkopoti netiek. Statistikā parādās tie cilvēki, kas saņēmuši kaut viena eiro lielu atbalstu. Jau iepriekš vēstīts, ka ne visos gadījumos pieejams pakalpojums, ko pilnībā apmaksā pašvaldība. Tā pieejamība var mainīties atkarībā no personas ienākumiem, kā arī pašvaldības saistošajiem noteikumiem par to, kādos gadījumos atbalsts pieejams.

Viens no piemēriem ir Ilonas Balodes-Ūdres pieredze, kad pēc dāvanu un autoratlīdzību saņemšanas gada sākumā pašvaldība vairs pilnībā neapmaksāja smagi slimā mūziķa, Ilonas vīra Rolanda Ūdra, aprūpi mājās. Daļa izdevumu bija jāsedz pašiem.

LM skaidro, ka šādi gadījumi var būt, un atsaucas uz likumu, kas nosaka – klienta pienākums ir samaksāt par aprūpes pakalpojumu. Izņēmums ir trūcīgas personas, kam par sociālajiem pakalpojumiem nav jāmaksā. Tomēr pašvaldības var noteikt labvēlīgāku samaksas kārtību par aprūpes pakalpojuma saņemšanu, piemēram, nosakot vecumu, no kura pakalpojums pienākas bez maksas, vai augstāku ienākumu apjomu, līdz kuram aprūpi var saņemt, par to nepiemaksājot no savas kabatas. Kā atšķiras šie noteikumi dažādās pašvaldībās, LM nezina.

Turklāt ministrijas spēkos neesot arī situāciju mainīt.

LM skaidro, ka esošā sociālo pakalpojumu finansēšanas sistēma tai neļauj ietekmēt pašvaldību deputātu lēmumus par ienākumu sliekšņiem, līdz kādiem pieejams atbalsts pakalpojumu saņemšanai.

Tas būtu iespējams tikai tad, ja valsts budžets līdzfinansētu aprūpes mājās pakalpojumu. Tomēr situācija, kad persona paliek bezpalīdzīgā situācijā tikai tāpēc, ka pati vai ar tuvinieku palīdzību nespēj samaksāt par pakalpojumu, neesot pieļaujama, un ministrijas rīcībā neesot ziņu par šādiem gadījumiem.

Ziedot.lv Pieaugušo veselības programmas vadītāja Inese Danga stāsta, ka pēdējos gados pieprasījums pēc atbalsta ziedojumu veidā aprūpes pakalpojuma nodrošināšanai nav ievērojami pieaudzis. "Pirmais, ko cilvēki dara, ir ģimenes iesaistīšana. Iesaista tuviniekus – tavs tuvinieks tagad ir ikdienā aprūpējams, metam visu pie malas un steidzamies viņu glābt, pārējās ģimenes vajadzības kaut kā pakārtojam," situāciju ar aprūpes jautājumiem ieskicē Danga. "Ja tur ir kāds pensionēts cilvēks, kas spēj aprūpēt, tad to dara viņš. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka tas ir viņu pašu krusts, kas jānes. Nav pierasts prasīt."

Danga piebilst, ka labdarības organizācijā vēršas cilvēki ļoti smagās situācijās. Viņa pieļauj, ka daļai cilvēku, kas nesaņem atbalstu un aprūpes pakalpojumu sedz saviem līdzekļiem, varētu nebūt pietiekamu prasmju, lai izurbtos cauri sistēmai un saprastu, kā tieši palīdzību saņemt. To iepriekš ir minējuši arī cilvēki, kuriem ģimenē ir kāds, kam nepieciešamas pastiprinātas rūpes. Piemēram, Ričarda tētis Mārtiņš sarunā ar "Delfi" neslēpa, ka dažādi birokrātiski šķēršļi jau tā sarežģīto ikdienu padara tikai grūtāku.

Runājot par to, kā uzlabot aprūpes pakalpojumu pieejamību, LM skaidro, ka ministrijas ieskatā jautājums par aprūpes pakalpojuma apmaksu būtu risināms nevis naudas pārdalīšanas ceļā, bet vadoties no citu ES dalībvalstu piemēriem. Runa ir par obligāto sociālo apdrošināšanu pret "ilgstošas aprūpes vajadzības risku'' vai noteikta procenta iezīmēšana no kopējās nodokļos iemaksātās naudas – tā būtu noteikta garantija vismaz pamatpakalpojuma nodrošināšanai cilvēkiem, kuriem šis aprūpes nepieciešamības risks ir iestājies. Darbs pie šīs idejas attīstīšanas ir iezīmēts "Sociālo pakalpojumu attīstības plānā''. Ministrijā izsaka cerību, ka trīs četru gadu laikā būtu skaidrs jaunais sociālās aprūpes pakalpojumu finansēšanas modelis (modeļa detalizācija, ieviešanas mehānisms utt.). Savukārt modeļa ieviešanas termiņš būs atkarīgs no politiskajiem lēmumiem.

Runājot par pērn realizētās novadu reformas ietekmi uz pakalpojuma pieejamību, ministrijā norāda, ka pašlaik ir pāragri izdarīt secinājumus, tomēr skaidrs esot tas, ka mazās pašvaldības ir ieguvējas. Līdz administratīvi teritoriālajai reformai mazajām pašvaldībām bija grūtāk nodrošināt sociālo pakalpojumu, ja pašvaldībā bija mazs klientu skaits vai nebija nepieciešamā sociālo pakalpojumu sniedzēja. Pēc reformas, pašvaldībām apvienojoties, ir uzlabojusies piekļuve teritorijā esošajiem sociālo pakalpojumu sniedzēju resursiem, samazinās nepieciešamība slēgt līgumus ar sociālo pakalpojumu sniedzējiem, kuri atrodas citas pašvaldības teritorijā, skaidro ministrijā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!