Foto: Shutterstock

"Bērna nāve ir … nē, es pat nevaru pabeigt šo teikumu, jo viss manī sastingst, kamols iestrēgst kaklā un acis sūrst, cīnoties ar asarām... Laikmetā, kad ikviens šķietami var atrast patieso informāciju un izdarīt it kā pamatotu izvēli, manuprāt, arvien pieaugoša loma ir jomas speciālistiem," uzskata divu bērnu mamma Elza Lāma, kura veido blogu "Miersmajas" un savā jaunākajā ierakstā dalās pārdomās pēc izskanējušām ziņām par divu bērnu nāves gadījumiem, kuri nebija saņēmuši obligāto profilaksi.

Lūk, Elza ar savu viedokli iepazīstina arī portāla "Cālis" lasītājus!

"... saruna ar ārsti pēc trim nedēļām slimnīcā, guļot uz saglabāšanu, jau otro reizi pāris mēnešu laikā.

– Es jūtos tiešām labāk. Es būšu mājās mierīga un uzmanīga. Bet es gribu mājās.

– Vai tu esi pārliecināta par to?

– Es gulēt varu arī mājās. Dzert vitamīnus.

– Bet, ja kas, tev obligāti jāatgriežas.

– Protams.

Mani dziļi aizvaino dažu (topošo) veselības speciālistu paviršā un egocentriskā attieksme pēc – sauksim lietas īstajos vārdos – abām traģēdijām Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pēdējā mēneša laikā. Bērna nāve ir … nē, es pat nevaru pabeigt šo teikumu, jo viss manī sastingst, kamols iestrēgst kaklā un acis sūrst, cīnoties ar asarām. Nevienam nenovēlu ar ko tādu sastapties, pat ezotēriskām "tversim-dzīvi-tik-viegli-un-gaisīgi" deterministēm, kādas figurē publiskajā telpā.

Laikmetā, kad ikviens šķietami var atrast patieso informāciju un izdarīt it kā pamatotu izvēli, manuprāt, arvien pieaugoša loma ir jomas speciālistiem, kas ne vien ir iedziļinājušies savā sfērā un aktīvi atjauno uzkrātās zināšanas, pieredzi, bet arī spēj argumentēt un pārliecināt par savu taisnību mazāk izglītotos. Piemēram, ārsts un pacients.

Vēršoties pie medicīnas speciālista, es, racionāli domājoša būtne, kam ir kaut kādas pamatzināšanas par cilvēka ķermeņa uzbūvi (kuras gan mans vīrs vērtē kā kliedzoši nepietiekamas), taču ko es pieticīgi nevērtēju augstāk par ārsta prātā ieslēgtajām, ceru uz konstruktīvu komunikāciju, kura balstīta savstarpējā uzticībā. Visas kārtis galdā, spēlēsim kaili!
Foto: Shutterstock

Ir lietas, par kurām esmu līdz kaulam pārliecināta un kur, visticamāk, (diemžēl) esmu nelokāma, un ir pelēkā zona, kurā dzīvo šaubas. Vēršoties pie speciālista, es pārsvarā tēmēju uz šaubīgo teritoriju, cerībā, ka viņš/-a kliedēs miglu ar modernajā medicīnā bāzētu, pierādījumos balstītu informāciju un savu eksperta viedokli.

Diemžēl ikkatram subjektam ir nospraustas savas vairāk vai mazāk konkrētas robežas, kurā dzīvo patiesība un kurā – šaubas. Manā prātā, piemēram, tabletes no savas placentas nekad, nu nekad nedzīvos drošticamajā sakņu dārziņā, tās mūžīgi mūžos tiks izraidītas trimdā uz māņu un blēņu "Area 51" līdz ar homeopātiju, piramīdshēmām, ātrajiem kredītiem, "Aldiem Gobzemiem" un citiem. Citam teritoriju un informācijas dobes ir iekārtotas savādāk (un es ar nolūku lietoju vārdu savādāk nevis citādi).

Reizi pa reizei man tīk pakutināt prātu draugu lokā un aplūkot dažādas sazvērestību teorijas (mans favorīts ir populārzinātniskā/īstā vēsture), taču šādas kokteiļsarunas nepretendē uz ko vairāk. Tās paliek starp mums. Arī speciālistiem savā starpā jābūt bez klapēm uz acīm un jāasina savi jutekļi, atkal un atkal jāpārbauda savas zināšanas, jāsalīdzina, jāšaubās. Esmu ar abām kājām un rokām par alternatīvu meklēšanu – līdz noteiktai robežai.

Problēma rodas mirklī, kad speciālista un pacienta (klienta/padoma lūdzēja un citas) patiesības/māņu dārza iekārtojums un nospraustās robežas kardināli atšķiras. Es vēršos pie farmaceita normālā aptiekā un man tiek piedāvāta homeopātija. Es vēršos pie vecmātes un man tiek sniegta lekcija par krāsu ietekmi uz bērnu veselību. Es vēršos pie arhitekta, un viņš mani baida ar āderēm māju kaktos. Ekspektācijas un realitāte atšķiras.

Cilvēki, kas tendēti izraudzīties autoritātes un tām sekot (proti, lielākā daļa no mums), protams, smagi pārdzīvo, varbūt pat cenšas apzināti noliegt, ignorēt pierādījumus, kas kož acīs – to neona izkārtni "I am a phony" (Es esmu māžs) virs šāda pseidoeksperta galvas, kas spīžo spoži jo spoži. Kā – viņa taču ir vecmāte, ar izglītību, gan jau viņa zina labāk, ja jau viņa zina, kā piedzemdināt manu bērnu, gan jau viņa zina, kādēļ K vitamīns nemaz tik ļoti nepieciešams nav, kas gan slikts varētu notikt, es taču esmu profesionāļa rokās…

Kas gan slikts varētu notikt? Kas gan slikts varētu notikt

Uz speciālista pleciem, īpaši izglītības vai veselības jomā, gulstas neiedomājama atbildība. Jā, ir vadlīnijas, taču liela nozīme ir iegūtai profesionālajai pieredzei, cilvēkam tev pretī, komandai, arī pašam gadījumam, paša speciālista iekšām. Ir lietas, kuru izvēli ir jāatstāj pašas personas rokās. Ir lietas, kur ir jāseko reglamentam un pamatnostādēm, kuras nevar apšaubīt, kuras nevar gļēvi iegrūst rokās neprofesionālim paša izvēlei gluži kā divgadniekam iespiest rokās rūcošu motorzāģi. Es, vēršoties pie speciālista, sagaidu, ka nebūs diskusija par, piemēram, valsts noteiktām vakcīnām vai pirmo palīdzību – par to varat diskutēt savās konferencēs, lūdzu.
Foto: AP/Scanpix

...

Es toreiz pirms pieciem gadiem pieņēmu izvēli – jo manā gadījumā nebija nekādu ilūziju, nekāda reglamenta, bet gan brīva improvizācija par tēmu – un turpināju gultas režīmu mājās. Mana grūtniecība izbeidzās pēc pāris nedēļām ar spontāno abortu/priekšlaicīgām dzemdībām, un savu nepabeigto cilvēku turēju rokās pavisam ledainu. Pirms pāris dienām kāda ginekoloģe, ko ļoti cienu un augstu vērtēju, bija dalījusies ar rakstu par gultas režīma izcelsmi un nepārbaudīto efektivitāti. Lai gan arī manā gadījumā pēcāk bija skaidrs, ka bērns nebūtu izdzīvojis vai arī būtu dzīvojis pavisam īsu dzīvi, tas kaut kā lika justies labāk un noņēma kripatu vainas apziņas no pleciem."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!