Iepriekšējais gads tev, Zane, bijis visai saspringts – grāmata, kāzas, dažādi jauni projekti – un par to jau esi plaši un gari izprašņāta. Bet, kā jau tapis zināms, drīzumā gaidāms kas vēl nebijis no tavas puses – TV raidījums. Vai vari lasītājiem nedaudz pastāstīt par to?
Jā, pavisam drīz televīzijā būs redzams mans pirmais autorraidījums "Našķoties". Raidījuma plānošana un filmēšana ir bijis patiesi liels izaicinājums un ļoti foršs piedzīvojums.
Mums ar Susuru ir paveicies ar brīnišķīgu komandu un iespēju abiem darboties sev ierastajā mājas vidē un jau aprīļa sākumā būsim satiekami kanālā "STV pirmā".
Nenoliedzami visu šo lielāko un mazāko notikumu virpulī svarīga personība ir arī tavs, kā pati mēdz viņu dēvēt, kolēģis Susurs. Vai vari nedaudz pastāstīt, kā sākās jūsu kopīgais ceļš?
Jā, Susurs ir mans kolēģis un arī izcils raidījuma kompanjons. Pirms sešiem gadiem ar vīru (tolaik vēl draugu) ap Ziemassvētku laiku izlēmām, ka vēlamies sunīti, tad ilgi pētījām dažādus sludinājumus un pēc kāda laiciņa atradām Susuru. Viņam bija vēl trīs brālīši un māsiņas, bet, kad bija jāizvēlas, kuru no visiem kucēniem ņemsim sev līdzi, ieraudzījām, ka stūrī viens no visiem četriem košļā kaķa asti un uzreiz zinājām, ka lielāko rakari gribēsim sev.
Kā Susurs tika pie sava vārda?
Ilgi nevarējām izdomāt sava suņudrauga vārdu, taču, jā, kaut kā Susurs kļuva par Susuru. Nereti Susurs ir arī Bubū, taču tas mūsmājās notiek pēc garastāvokļa.
Kāda ir jūsu visu ikdiena? Vai ir noteikts ritms?
Susurs lielāko dienas daļu izvēlas pavadīt guļot. Tā kā strādāju no mājām, tad atpūtas brīžos dodos viņu pamurcīt un samīļot, taču viņš par to nav sajūsmā, jo tas ir viņa atpūtas laiks. Vakaros dodamies garākās pastaigās uz Rīgas parkiem, taču brīvdienās uz mežu. Dienās, kad kolēģis tomēr kādu iemeslu dēļ nepavada gulšņājot uz mīkstajām mēbelēm, viņš sēž man klēpī un asistē darbā pie datora.
Vai ir kāda kāda īpatnēja izdarība, kuru Susurs piekopj?
Tā kā mēs ar Susuru esam pazīstami jau ilgi, tad neviena no viņa izdarībām mums vairs nešķiet jocīga, taču ikdienā viņš staipās, žāvājas, ložņā zem segas, dažreiz uzrūc ar tādu intonāciju, ka vienīgais, ko mēs ar vīru varam darīt, ir saskatīties un sākt smieties. Viņš dara visādas amizantas lietas, kuras ar prieku vērojam.
Vai ar vīru esat Susuram vienlīdz mīļi? Viņš šķiro cilvēkus, vai mīl visus?
Susurs, šķiet, mīl mūs abus vienlīdz daudz (vismaz tā mums patīk domāt). Lielākā daļa mūsu draugu ir arī Susura draugi, taču dažiem labiem ciemiņiem nereti Susuram sanāk parādīt zobus, tāpēc vienmēr visus nobrīdinām, ka viņu gan kaitināt nevajag, jo zobi ir kā žiletes un labprātīgi uz kašķi izaicināt nevajadzētu.
Kā manāms, Susurs kļuvis par tava "Instagram" profila zvaigzni, kā tev šķiet, kas ir viņa lielākais "sirsniņu" pievilkšanas spēks?
Ja godīgi, tad man gan netīk par savu draugu domāt kā par kādu "cilvēku magnētu" – viņš ir izskatīgs un ikdienā dara savus darbus un nedarbus, un kādreiz es to vienkārši iemūžinu foto vai video formātā. Mums abiem ir kaut kas kopīgs – abi esam patiesi un nesamāksloti, man šķiet, ka tas arī ir galvenais.
Arī grāmatas "Našķoties" lappusēs Susurs ir itin biežs viesis un pat padomdevējs, ja rūpīgi palūkojamies lapas apakšdaļā – viņa līdzdalība bija spontāna, vai tomēr apzināta?
Susurs ir klātesošs visu projektu realizācijā, jo brīžos, kad mājās ierodas, piemēram, mūsu filmēšanas komanda vai grāmatas fotogrāfe Anda, nekāda gulēšana nenotiek un Susurs ir visur blakus. Tā kā visas grāmatas fotogrāfijas uzņemtas labu gabaliņu virs zemes (uz galda), tad Susurs vienmēr sēdēja un visu vēroja, sēžot uz dīvāna augstākās malas vai uz krēsla blakus galdam, un, ja kādā brīdi kaut kas nebija labi pārredzams, par to ziņoja, urkšķot un rūcot, līdz atkal atļāvām viņam turpināt procesa vērošanu, tāpēc arī likumsakarīgi, ka viņš ir bijis vienlīdz svarīgs grāmatas tapšanas procesā kā visi citi dalībnieki.
Vai tu gatavo arī kādu īpašu ēdienu Susuram? Vai viņš ir klasikas piekritējs? Izņemot, protams, burkānus, kas nebūt neliekas ierasta lieta suņuka kārumu groziņā – tas viņam jau no bērnības?
Susura kārums patiešām ir burkāni. Patiesībā neatceros, kā tas sākās. Zinu, ka viņš vienmēr ir stāvējis blakus, kad virtuvē tikuši mizoti burkāni, domāju, ka tā arī tas sākās, ka pamanījām, ka tie viņam nudien iet pie sirds. Piemēram, gurķi viņam ļoti negaršo – viņš šķēlītes vienkārši atstāj uz zemes, taču ar burkāniem tā nav, tie tiek nokraukšķināti nemanot. Viņš ar lielāko prieku mielojas ar svaigiem vistu kakliņiem un dažādiem dzīvnieku izcelsmes subproduktiem. Nekas no tā netiek pagatavots, tāpēc vienīgais, ko es varu darīt lietas labā, ir konsultēties ar speciālistiem par pareizu uzturu suņiem un pasniegt Susuram to.
Kā tev šķiet, ko Susurs gribētu pateikt lasītājiem un/vai viņu mīluļiem, kompanjoniem, kolēģiem, ja viņš spētu?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
