Foto: Shutterstock
"Katram cilvēkam ir pienākums rūpēties par savu emocionālo stāvokli. Mēs šajā pasaulē nedzīvojam vieni, apkārt ir vēl daudzi, kuri no mums var ietekmēties," apstiprina psiholoģe Maija Zakriževska-Belogrudova, kura izskaidro un sniedz padomus kā pašiem glābt savu emocionālo pasauli, kad apkārt valda slikto, traģisko ziņu un notikumu gūzma.

Psiholoģe, KBT psihoterapijas speciāliste, Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas "RISEBA" profesore, Dr. psych. Maija Zakriževska-Belogrudova skaidro: "Mūsu ķermenis ir ļoti gudrs. Ko tas nozīmē? Ja ir kādi draudi, reāli vai iedomāti, smadzenes dod signālu un sāk ražoties hormons – adrenalīns. Paātrinās sirdsdarbība, elpošana kļūst seklāka un ātrāka, bet muskuļos pieaug skābekļa daudzums, būtībā – ķermenis ir gatavs reaģēt. Ja stress ir ilgāku laiku vai, ja draudi ir reālāki, pieņemsim, nesenie draudu e-pasti skolām, bērnudārziem un augstskolām, izstrādājas kortizols." Viņa atgādina, ka šāda satura draudošais e-pasts nav pirmā reize, ka tā ir kārtējā ziņa no kaimiņa – varmākas, kas grib ietekmēt mūsu ikdienas ritmu: "Bet, protams, ir cilvēki, kuri notic. Īpaši vecāka gadu gājuma cilvēki, kuri nav ikdienā tik daudz nodarbināti. Jo nodarbināts cilvēks nespēj visu laiku domāt par negatīvo, viņam ir jārisina darba uzdevumi un tāpēc spēj novērsties."

Grūtāk ir tam cilvēkam, kurš visu laiku dzīvo tajā negatīvajā un nepārtraukti domā un domā, nevar savu uzmanību novērst uz kaut ko citu. To sauc par ruminēšanu – negatīvo domu "malšanu" uz riņķi. "Tieši tāpēc ir domātas apzinātības prakses – dzīvot šeit un tagad. Piemēram, ziņa, kas bija pirms 30 minūtēm, tā vairs nav, viss ir beidzies. Sliktā ziņa bija kādu laiku atpakaļ, bet te un tagad ir miers! Viss ir labi, nekas reāli nav noticis! Karš te nav sācies. No tā neviens nav pasargāts, bet realitātē – te ir miers. Emocionālā higiēna ir katra cilvēka atbildība, kontrolēt savu domāšanu un nevis nepārtraukti apsvērt, ka kaut kas notiks, ka ir draudi, briesmas," apzinātība un domu kontrole ir pirmā un otrā prakses lieta, trešā ir iemācīties stresa laikā pareizi elpot. "Kā minēju, ja ir kādi iedomāti vai reāli draudi, cilvēks sāk seklāk elpot. Ļoti vērtīga ir dziļā elpošana, ko sauc par diafragmālo elpošanu. Nevajag ilgi, ja iemācās, pietiek ar noteikto reižu skaitu. Doma ir tāda, ka izelpa ir dziļāka, garāka par ieelpu. Ieelpojam, aizturam elpu, aizskaitām līdz trīs un lēni izelpojam. Ceturtais ir tas, kas visiem jau ir ļoti labi zināms – ikdienā nodarboties ar sportu. Tā ķermenis reaģēs savādāk uz visām negatīvajām ziņām un draudiem," Zakriževska-Belogrudova iesaka.

Pēdējā laikā ir fiziski pat neiespējami atvērt izklaidējoša satura sociālos medijus un neredzēt asiņainus kadrus, tā, ka ziņu daudzuma ierobežošana arī vairs nav risinājums: "Reāli, pavisam negatīvās ziņas sākās tad, kad sākās kovida pandēmija. Kopš tā laika lielākā daļa cilvēku jau ir pieraduši pie šādām ziņām, un tās ir kļuvušas par ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Tā, ka cilvēki pat nelasa pozitīvas ziņas. Kāpēc? Tāpēc, ka ļoti bieži cilvēks sajūtas dzīvs tieši ar negatīvām emocijām. Ko darīt, ja negatīvās ziņas redzam un dzirdam? Pieņemt, ka pasaule tāda ir. Mēs nevaram neko darīt, sliktais var notikt jebkur un jebkad, karš var būt. Mēs tikai un vienīgi varam pieņemt, ka blakus ir pasaules līmeņa varmāka – valsts – , kuras dēļ varam nonākt kara situācijā. Pie negatīvām ziņām un asiņainiem kadriem ikdienā visi esam pieraduši. Vienīgais aspekts ir pēdējo dienu notikumi mācību iestādēs, kad, zinot, ka bērns atrodas bērnudārzā un tur it kā ir ievietots spridzeklis, protams, es uztraukšos un tad notiks ķermeņa reakcija un izdalīsies attiecīgie hormoni." Jautāta, vai pieradums pie sliktām ziņām patiešām ir normāla reakcija, psiholoģe apstiprina: "Tas tā ir, ne pozitīvi, ne negatīvi, vienkārši – fakts. Mēs paši faktiem iedodam interpretāciju. Vienmēr ir bijušas populāras šausmu filmas, detektīvi. Cilvēkiem patīk skatīties, kā nogalina citus, kā slepkavības atklāj, tas tā ir. Kāpēc? Izsauc emocijas, liek justies dzīvam."

Pirmo lielo un traģisko ziņu laikā, kas bija kovida epidēmija, daudzu reflekss bija vienīgā pašu spēkiem iespējamā gatavošanās, rīcība sagatavoties ļaunākajam, kas izpaudās kā negausīga saimniecības preču iegāde. Ja nu! "Normāls cilvēks ar tuviniekiem pārrunā dažādus scenārijus: ko es darīšu, ja notiks karš. Piemēram, došos uz Eiropu, dzīvošu mežā, teltī, reāls scenārijs, ko darīt. Jā, to dēvē par drošības uzvedību un tā ir normāla. Ko tas nozīmē? Cilvēks gatavojas, un tas, ka iepērk tualetes papīru, nenozīmē, ka ir sajucis prātā. Jebkurā gadījumā papīrs tiks izlietots. Iepirkām uz priekšu, labi. Zinu, ka ir cilvēki, kuri, karam sākoties, nopirka aviobiļetes. Viņi neaizbrauca, apzinājās, ka karš nav pie mums, ka tas ir kaimiņvalstī. Bet tā ir normāla reakcija gatavoties sliktākajam scenārijam. Ja cilvēku tas nomierina, ja tas liek justies gatavam ļaunākajam scenārijam un padara situāciju savā ziņā drošāku, jā, lai viņš pērk pārtiku un sadzīves līdzekļus."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!