Papardes dārzā: audzēšanas padomi un skaistākās šķirnes

Paparžu vēsturiskā attīstība gadu simtiem cauri ir ļoti sena – pirms aptuveni 350 miljoniem gadu paleozoja ērā. Sēklaugi uz zemes parādījās krietni vēlāk. Pirmatnējo paparžaugu klātbūtne atrasta jau kopš devona perioda. Uz zemes valdīja mitrs tropiskais klimats un sauszemi pārklāja milzīgu kokveida pirmatnējo paparžu, milzu kosu un staipekņu audzes. Dažādi pirmatnējie paparžaugi sasniedza 6–30 metru augstumu, starp kuriem bija paparžaugiem radniecīgi koki.

Mainoties zemeslodes klimatam, kokveida paparžaugi izmira, atstājot pārakmeņojušās atliekas akmeņogļu iegulās, tādējādi veidojot milzīgus siltumenerģijas uzkrājumus. Ir vērts aizdomāties par pirmatnējo paparžaugu nozīmi cilvēces attīstības vēsturē!

Evolūcijas gaitā papardes pilnveidojās, un mūsdienās pazīstam 110000 paparžu dažādību, no kurām vairums ir tropiskās joslas apdzīvotājas, kur sastopamas tikai dažus milimetrus lielas pundurformas līdz pat 15–25 metru augstas kokveida papardes!

Paparžu izplatība Rietumeiropas daiļdārzos sākās kopš 18. gadsimtā, kad Anglijas botāniķi aizrāvās ar paparžu audzēšanu, stādmateriāla meklēšanu, pavairošanas iespēju pētīšanu.

Mūsdienās daudzās Rietumeiropas valstīs papardes lielā skaitā sastopamas botānisko dārzu kolekcijās, kā arī māju, kapsētu, lielu parku un sabiedrisko ēku apstādījumos.

Latvijā savvaļā sastopamas 30 paparžu sugas. Paparžu kultūras pirmsākumi Latvijā atrodami 19. gadsimtā. Ar ziemcietīgu paparžu audzēšanu Latvijā pamatā nodarbojas Latvijas Universitātes Botāniskā dārza speciālisti, izveidojot gana iespaidīgu kolekciju. 1990. gadā tajā bija apkopotas jau 90 dažādības.

Papardes pamatā audzējamas izkliedētā noēnojumā, no valdošajiem vējiem pasargātā vietā. 21. gadsimtā piedzīvojam brīdi, kad klimats sāk mainīties. Arvien biežāk plosās stipri vēji, kas maigās paparžu lapas salauza un saplosa. Noēnojums pasargās no mitruma iztvaikošanas, taču šī vasara parādīja, ka ar noēnojumu vien ir par maz – nepieciešama bagātīga laistīšana, lai mitrums sasniegtu augu saknes. Savukārt no pārlieku lielas mitruma iztvaikošanas spēj pasargāt mulča un, ierīkojot stādījumus, dobes noklāšana ar augsnes nosedzējmateriāliem, kas ir gan mitrumu, gan gaisu caurlaidīgi, ievērojami samazinās mitruma zudumu. Dārzos, kuros laista arī zālienus, zāle aug ļoti vareni, un nopļautās zāles masu iespējams izmantot, mulčējot augsni vai noklājot virs augsnes nosedzēja brīvos laukumus ap augiem.

Papardes pavairo gan ar sporām, gan ceru dalīšanu pavasarī. Šķirnes pavairo tikai ar ceru dalīšanu. Jāatceras, ka papardes nav ieteicams bieži mēslot līdztekus citiem augiem, jo daudzas sugas ļoti jutīgas pret lielām mēslojuma devām. Lai papardes justos labi, pirms to stādīšanas, tāpat kā ierīkojot zālienus vai puķu un kokaugu stādījumus, vēlams veikt izvēlētās vietas augsnes analīzi.

Papardes ļoti labi sadzīvo gan ar dažādām ēnu mīlošām ziemcietēm, gan ar hortenzijām, lieliski papildinot viena otru. Paparžu zaļās lapas būs ideāls fons vēlziedēm un krāsaino lapu heiherellām.

Ņemot vērā lielo paparžu dažādību, atšķiras arī dažu sugu audzēšanas prasības.

Šoreiz lielās papardes – Matteucia struthiopteris (Strauspaparde), Dryopteris (Vīrpaparde – lielā auguma) atstāsim nākošajam gadam, bet paraudzīsimies uz dažām neliela auguma sugām, kas Latvijā iegūst arvien lielāku popularitāti, tomēr to izmantošana apstādījumos joprojām ir neliela.

Athyrium niponicum var. pictum (metāliskā Japānas sievpaparde). Savvaļā izplatīta Austrumāzijā. Aug vienmērīgi mitrā, bagātīgā augsnē. Raksturīgs maigi pelēcīgi zaļš elegants lapojums ar sudrabainu nokrāsu pārklājumu, ko akcentē kontrastējoši tumšs sarkanbrūns dzīslojums. Sudrabotais tonis vairāk parādās pavasara beigās vairākas nedēļas. Augstā temperatūrā sudrabotās lapas kļūst zaļākas. Piemērota viegli noēnotām dobju apmalēm, akmeņdārziem, miksētiem konteineru stādījumiem kopā ar astrancijām, hostām, heiherellām... Ik pēc 3–4 gadiem pavasarī sadalīt un pārstādīt – sakneņi viegli dalāmi.

Šķines:

Athyrium filix-femina (sievpaparde parastā). Savvaļā sastopama Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikas augstkalnu rajonos. Aug gaišā pusēnā jauktos mežos, ceļmalās un strautmalās trūdainā augsnē. Latvijā bieži sastopama savvaļā. Pieticīga, viegli audzējama, skaista paparde. Ilgmūžīga, nepārstādot var augt ilgāk par 30 gadiem. Daudz skaistu, pēc lieluma un lapojuma formas atšķirīgu šķirņu.

Šķirne 'Victoriae' – veido vidēja izmēra ap 40 centimetrus augstu zaļu lapu puduri, katras lapiņas galus saliekot pušķī un sakārtojot interesantā krustotā veidā, kas veido "x".

Cystopteris fragilis (pūslīšpaparde trauslā) – savvaļā sastopama gandrīz visos kontinentos – Eiropā, Āzijā, Amerikā, Āfrikā, kā arī Jaunzēlandē. Aug upju stāvkrastos uz dolomīta vai smilšakmens klintīm, akmeņainās nogāzēs, retāk skujkoku mežos. Latvijā savvaļā sastopama samērā reti. Viegli audzējama, piemērota stādījumiem akmeņdārzos un terasēs. Aug uz veciem laukakmens žogiem. Bagātīgi vairojas dolomīta klinšu iedobumos. Veido skrajus rozetveida pušķus, 15 līdz 35 centimetrus augsti, 30 centimetrus plati. Veģetatīvās izplešanās intensitāte neliela, taču to kompensē bagātīgā pašizsēja piemērotos apstākļos. Paparde ir ilgmūžīga, bez pārstādīšanas var augt 20 gadus un ilgāk. Lapas vasarzaļas, trauslas, gaiši zaļas. Sporas sāk veidoties jūnijā, ienākas jūlijā–augustā. Labi aug vidēji mitrā, labi drenētā, caurlaidīgā dārza augsnē gaišā pusēnā. Piemērota akmeņdārziem un akmeņainām nogāzēm. Ideāli, ja augsni var ielabot ar sasmalcinātu dolomītu. Dekoratīva līdz oktobrim.

Dryopteris filix-mas (ozolpaparde, vīrpaparde melnā). Savvaļā sastopama ziemeļu puslodes mērenajā, reti arī tropiskajā joslā. Aug ēnainos skujkoku, pārsvarā egļu mežos, strautmalās un krūmājos trūdainā augsnē. Latvijā samērā bieži sastopama savvaļā. Skaista, izturīga, samērā pieticīga. Sakneņi īsi, resni, klāti ar lapu atliekām. Veģetatīvās izplešanās intensitāte neliela. Ilgmūžīga, nepārstādīta var augt 30 gadus un ilgāk. Daudz skaistu, izturīgu, viegli audzējamu šķirņu. Dažas no tām:

'Crispa' – 30–35 centimetrus augsta, 30 centimetrus plata. Veido blīvus, stāvus cerus, lapas zaļas, krokainas, trauslas. Pacieš nelielu sausumu.

Dryopteris pseudofilix-mas 'Mexica' (maldu ozolpaparde, vīrpaparde) – ceri 40 līdz 50 centimetrus augsti, stāvi, lapas gaiši zaļas, taču stingrākas kā šķirnei 'Crispa'. Pacieš nelielu sausumu.

Onoclea sensibilis (onokleja jutīgā) – viena no gara auguma papardēm, taču ļoti savdabīga, var augt seklā ūdenī. Savvaļā sastopama Austrumāzijā, Ziemeļamerikā mitros meža biezokņos, slapjās pļavās. Latvijā savvaļā nav sastopama. Mitrummīloša, audžveida. Gadu gaitā izveido blīvu, 60–70 centimetrus augstu audzi. Sakneņi gari, ložņājoši, stādot dobē kopā ar citām ziemcietēm, jāierobežo. Aug pusēnā, ēnā, vidēji mitrā–mitrā, trūdainā dārza augsnē ar vāji skābu reakciju. Pacieš īslaicīgu sausumu, taču vār sākt kalt un brūnēt jaunās lapas. Ilgmūžīga, nepārstādīta var augt 20 gadus un ilgāk. Dekoratīva līdz oktobrim.

Phyllitis scolopendrium (mēlpaparde tūkstoškāju). Savvaļā izplatīta Eiropā, retāk – Ziemeļamerikā. Savvaļā aug ēnainās vietās, bieži veidojot lielas audzes zem kokiem starp akmeņiem un strautiem, kur tās smailās "mēles" pārsteidzoši kontrastē ar mitrumu mīlošu savvaļas ziedu formām. Aug neitrālā un kaļķainā bagātā, mitrā substrātā, mitrās plaisās vecās sienās, visbiežāk ēnā, bet reizēm saulē; augi saulē parasti ir panīkuši un dzeltenīgi, savukārt pilnā ēnā augi ir tumši zaļi un krāšņi.

Šķirne 'Phyllis' – iecienīta alņu mēlpaparde ar raksturīgi gludu, mēles formas vēdekli, kas veidots no garenām, spīdīgām, viengabalainām lapām, kam bieza, ādaina tekstūra, stāvs piltuvveida augums. No mēles formas lapām radies vispārpieņemtais nosaukums "Hārta mēles paparde'' ("hart'' – pieaugušais staltbriežu tēviņš). Soru (sporangiju sakopojums, kur veidojas sporas) izvietojums atgādina simtkāja kājas, un skolopendrijs latīņu valodā nozīmē "simtkājis". Lapas ir 10–40 centimetru garas un 3–6 centimetru platas, un soras ir izvietotas rindās perpendikulāri lapas vidusdzīslai. Dārzos augi ir piemēroti ēnainām teritorijām, kur mēlpaparde ar savu mūžzaļo lapojumu ir izcili dekoratīva visu gadu, izceļoties uz krūmu vai citu ēnu un mitrumu mīlošu daudzgadīgu augu fona, piešķirot dārzam tropisku noskaņu. Pēc iestādīšanas aug lēni, neprasot īpašu kopšanu. Pavasarī sakopjam, apgriežot bojātās lapas, mulčējam. Vienā vietā bez pārstādīšanas var augt 10 gadus un ilgāk.

Polypodium vulgare (saldsaknīte parastā). Savvaļā sastopama Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas mērenajā joslā. Aug ēnainās upju ielejās uz smilšakmens klintīm, akmeņainās nogāzēs, skujkoku mežos, uz veciem laukakmens žogiem. Latvijā sastopama savvaļā. Lapas tumši zaļas, ziemzaļas, 20–30 centimetrus augstas. Sporas sāk veidoties jūnijā, ienākas jūlijā, augustā. Piemērotā vietā iespējama neliela pašizsēja. Dārzos audzējama noēnotā vietā vidēji mitrā, caurlaidīgā dārza augsnē ar vāji skābu reakciju. Piemērota audzēšanai akmeņdārzu terasēs, kur pacieš arī saules apgaismojumu. Stāda nelielās grupās.

Rakstā minētās papardes un vēl citus augus varēsi iegādāties grandiozajā rudens Stādu parādē, kas notiks 18. septembrī, Siguldas Svētku laukumā. Šeit vari lasīt plašāk par šo pasākumu, kurā varēs iegādāties skaistus stādus un noderīgus dārza instrumentus, kā arī saņemt profesionāļu konsultācijas.

Raksta tapšanā "Bērziņi" izmantojuši Gunitas Briedes grāmatu "Dārza papardes un zāļveida ziemcietes''. LU Akadēmiskais apgāds, 2008. gads.