Šinšillas - jūrascūciņu radinieces
Foto: Michelle Tribe / cc

Šinšillas savvaļā dzīvo Dienvidamerikā Andu kalnos. Savā dzimtenē šinšillas ir praktiski iznīcinātas to skaisto kažociņu dēļ. Spāņu iekarotāju laikā uzticīgie dzīvnieciņi lielā skaitā apdzīvoja kalnu klinšainās nogāzes.

Brīnišķīgā kažoka dēļ tos medīja indiāņi, taču reāli draudi šinšillu pastāvēšanai radās laikā, kad pie darba ķērās mūsdienu modes dizaineri. Šinšillu ādiņu kažoks kļuva par vienu no simboliem cilvēku pārticībai un augstam stāvoklim sabiedrībā. Vienam kažokam nepieciešams ap 160 šinšillu ādiņām. Indiāņiem pavērās biznesa iespējas – šinšillu medības kļuva par ienesīgu arodu. Tādējādi nepagāja ilgs laiks, līdz šinšillas savā dzimtenē bija praktiski iznīcinātas.

Radās doma zvēriņus audzēt nebrīvē. Pagājušā gadsimta sākumā ASV ieveda vairākas šinšillas, kuras var uzskatīt par visu nebrīvē dzīvojošo šinšillu priekštečiem. Tomēr ar laiku mākslīgos apstākļos audzētu dzīvnieku apmatojuma kvalitāte pazeminājās. Šinšillu fermu īpašnieki drīz vien vīlās savās cerībās, jo dzīvnieki nevairojās tik ātri, kā cerēts, un ādiņas nebija tik kvalitatīvas, kā savvaļas zvēriņiem.

Mūsdienās jūrascūciņu radinieces šinšillas atrod arvien vairāk piekritēju dzīvnieku mīļotāju vidū, kas vēlas turēt tās mājās pašu priekam. Lielāko interesi izraisa īsastes šinšilla (Chinchilla liechtenstein) un tās mazākie radinieki mazā īsastes šinšilla (Chinchilla brevicaudata) un garastes šinšilla (Chinchilla lanigera).

Pēc izskata pieaudzis zvēriņš atgādina trusēnu, tikai ar īsākām ausīm un garāku asti. Pakaļkājas ir labi attīstītas. Dzīvnieka ķermeņa garums ir 20-37 cm, svars sasniedz 500 g. Mātītes ir lielākas par tēviņiem. Šinšillām ir ļoti izteiksmīgs purniņš, pateicoties lielajām acīm un garajām, kuplajām ūsām. Garās ūsas palīdz dzīvniekiem krēslā orientēties un atrast barību, jo šinšillas pārsvarā ir nakts dzīvnieki, kas ir visaktīvākie krēslas stundās. Šinšillas labos apstākļos var nodzīvot divdesmit un vairāk gadus.

Šinšillas ir nakts dzīvnieki, tiem ir labi pielāgota redze orientācijai tumsā, taču tas nenozīmē, ka dienā tas redz sliktāk. Lai pieradinātu šinšillu pie dienas dzīvesveida, var pakāpeniski mainīt režīmu, naktī būri apgaismojot, bet dienā nedaudz noēnojot.

Dzimtenē dzīvnieki mitinās klinšainos apvidos bargā klimatā, kur dienā temperatūra bieži vien pārsniedz 30°C, bet naktī krītas zem nulles, turklāt to visu pavada spēcīgs vējš. No bargajiem apstākļiem zvēriņu pasargā biezais, raksturīgi krāsotais kažoks ar ārkārtīgi smalko vilnu.

Šinšillu apmatojums ir higroskopisks (tas uzsūc mitrumu), tādēļ zvēriņu nav vēlams ņemt rokās un nekādā gadījumā mazgāt. Šinšillām piemīt neparasta spēja "mest spalvu" – ja zvēriņu neuzmanīgi ar pirkstiem satver aiz kažociņa, tad rokās paliek apmatojuma fragments ar ādas gabaliņu, bet dzīvnieks neskarts izraujas no tvēriena. Ādas bojājums ātri sadzīst un kažociņš ataug. Nepieciešamības gadījumā šinšillu var ķert ar marles tīkliņu, vai satverot aiz astes un ar otru roku pieturot pie apakšas.

Šinšillu skeleta anatomiskās uzbūves īpatnības ļauj tām iespiesties gan šaurās vertikālās, gan horizontālās klinšu spraugās, bez tam šinšillām ir lieliska kustību koordinācija. Vēl viena šinšillām raksturīga īpatnība ir vērojama ausu uzbūvē. Peroties smilšu putekļu vannās, ausu dzirdes kanāli aizveras ar īpašu vārstuļu palīdzību, kādi ir sastopami tikai ūdens dzīvniekiem.

Šinšillas ir piemēroti dzīvnieki mājas mīluļu lomai – simpātiskie zvēriņi ir uzticīgi, mīļi, viegli pieradināmi, tiem praktiski nav smakas. Tomēr nav pieļaujams laist šinšillu dzīvot brīvi dzīvoklī, jo zvērēns grauž visu, kas vien iekārojas, sākot ar tapetēm un vadiem, beidzot ar paklājiem un drēbēm.

Turēšana

Mājoklis šinšillai jāiekārto 100 x 50 x 50 cm lielā būrī. Šādu izmēru būrī, kas aprīkots ar kāpnītēm vairākos stāvos, tuneļiem un mājiņu, var dzīvot viens dzīvnieks. Vairāku šinšillu mājvietai jābūt lielākai, ar vairākiem tuneļiem un mājiņām, lai dzīvnieki pēc vajadzības varētu baudīt vientulību. Tā kā dzimtenē zvēriņi dzīvo klinšu alās, tiem krātiņos var ievietot mākslīgus akmens namiņus.

Šinšillu būrim jāatrodas labi apgaismotā vietā, taču ne tiešos saules staros un ne caurvējā. Saprotams, ka tu gribēsi paturēt šinšillas savā tuvumā, lai varētu par tām priecāties, taču jārīkojas saprātīgi. Ja telpā valda liela rosība, šinšillas labāk jutīsies klusākā telpā. Stresa apstākļos šinšillas jūtas nelaimīgas un ir vairāk uzņēmīgas pret slimībām. Ja būris atrodas telpā, kur tobrīd ir daudz cilvēku, to var apklāt ar kokvilnas audumu uz kādu laiku, lai pasargātu dzīvnieku no stresa.

Būrī dzīvnieki nedrīkst atrasties uz kailas grīdas. Pakaišiem izmanto sienu, skaidas, var izmantot arī pakaišus, kas paredzēti kaķu tualetēm. Būris ir jānovieto sausā vietā, pasargātā no caurvēja. Optimālā telpas temperatūra ir ap +20°C (sākot no +12°C līdz +21°C). Šinšillas ļoti apdraud karstuma dūriens, kas var gadīties, ja telpas temperatūra pieaug līdz +27°C un vairāk.

Šinšillas sliktāk pacieš karstumu nekā zemāku temperatūru, nepacieš paaugstinātu mitrumu. Mitrumam visu laiku jābūt 40-50%. Taču arī pārāk zems gaisa mitrums, kāds, piemēram, ir ziemeļvalstu mājās ziemā, var nodarīt kaitējumu šinšillu veselībai – tās sāk mest apmatojumu un tām draud elpošanas ceļu slimības. Ja istabas temperatūra pieaug virs +25°C, ir jāieslēdz gaisa kondicionētājs vai arī jānoliek šinšillai blakus katls (ar vāku, lai dzīvnieciņš tajā neiekristu), kas pildīts ar ledus gabaliņiem vai vismaz ar ļoti aukstu ūdeni, lai šinšilla varētu pie tā piespiesties un atvēsināties. Ventilators nepalīdzēs šinšillai atvēsināties, jo šis dzīvnieks nesvīst, tāpēc, lai atvēsinātos, ir jāpazemina apkārtējās vides temperatūra, kur šinšilla uzturas.

Lai nodrošinātu pienācīgas fiziskās aktivitātes, šinšillām piedāvā atbilstoša lieluma riteni skriešanai, līdzīgu kā citiem grauzējiem. Noteikti pārliecinies, ka būra tuvumā nav nekādu vadu vai citu bīstamu ierīču, ko šie grauzēji varētu aizsniegt.

Zvēriņiem ļoti patīk smilšu peldes, tādēļ jādod iespēja dzīvniekiem "vannoties" speciālās ļoti smalkās smiltīs. Šādas peldes ne tikai sniedz baudījumu, bet arī palīdz uzturēt kārtībā kažoku. Nedrīkst lietot jebkuras smiltis – pārdošanā ir speciālas smiltis šinšillām, kas nebojā matu struktūru. Peldes laikā ceļas putekļi, tāpēc labāk izmantot slēgtu "peldbaseinu" ar atveri ieejai. Šādam nolūkam trīs vai piecu litru burka, kurā smiltis ieber trešdaļu no tilpuma. Burku krātiņā ievieto tikai uz peldes laiku, citādi smiltis ātri kļūst netīras.

Briedumu dzīvnieks sasniedz astoņu mēnešu vecumā, mātītēm tas var notikt ātrāk – jau četros mēnešos. Grūsnība ilgst 120 dienas, parasti piedzimst divi, retāk – no viena līdz četriem mazuļiem. Mazuļi piedzimst pilnībā attīstījušies. Pirmajās dzīves dienās tie pārtiek tikai no mātes piena, un jau līdz divus mēnešus vecus mazuļus var šķirt no mātes.

Barošana

Ir ļoti svarīgi šinšillas pareizi barot, jo biežākais šo dzīvnieku nāves cēlonis ir dažādas gremošanas trakta saslimšanas. Šinšillu gremošanas sistēma spēj sašķelt celulozi, tās garums ir ievērojams. Bieži vien disbakteriozes dēļ tiek traucēta celulozes sagremošana un dzīvnieks iet bojā. Slikti var beigties arī nekvalitatīvas barības izēdināšana.

Dzīvnieku barošanai vispiemērotākie ir zooveikalos nopērkamie granulētās barības maisījumi. Granulas gatavotas no zāles miltiem, ar olbaltumvielu un minerālvielu piedevām. Piebarošanai nepieciešams siens. Papildus var piedāvāt pienenes, vīnogas, dažādus riekstus, žāvētus augļus, burkānus, vīģes, banānus, lucernu. Sauso graudu un kombinēto barību dzīvnieks patērē ļoti nedaudz, pamatā pārtiekot no zaļbarības un siena. Būrītī visu laiku jāatrodas minerālvielu barības piedevām – arī tās nelielu briketīšu veidā var nopirkt zooveikalos.

Šinšillām, kā jau grauzējiem, jānodrošina graužamais materiāls – ābeles, bērza, vītola, apses vai papeles zari, vīnogu dzinumi. Citu koku un krūmu zarus nav vēlams izmantot, jo tie šinšillai var izrādīties indīgi. Zaļumus pavasarī sāk izēdināt ļoti pakāpeniski.

Bieži apgalvo, ka šinšillām nav nepieciešams ūdens. Bez ūdens dzīvnieks var iztikt tikai tādā gadījumā, ja organismā nonāk pietiekams tā daudzums ar sulīgo barību – zaļumiem un augļiem. Tomēr būrī vienmēr jāatrodas arī piekaramam ūdens traukam, lai dzīvnieks pēc vēlēšanās var remdēt slāpes.

Veselība

Šinšillas visbiežāk sirgst ar tām pašām kaitēm kā citi grauzēji. Kā jau minēts, biežāk vērojami gremošanas traucējumi. Šinšillas ir ļoti jutīgas pret paaugstinātu gaisa mitrumu un temperatūras svārstībām – zvēriņi var saaukstēties un saslimt ar pneimoniju. Sliktos turēšanas un barošanas apstākļos šinšillas mēdz izplūkt un apēst vilnu. Šo problēmu var risināt, uzlabojot kopšanu. Ja rodas aizdomas par dzīvnieka sliktu pašsajūtu, vislabāk ieteicams nekavējoties uzmeklēt veterinārārstu.

Raksta tapšanā izmantota "Eksotisko mājdzīvnieku avīze" un www.peteducation.com.

Source

www.petnet.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form