Jūrascūciņa. Foto: Ali May

Savvaļas jūrascūciņu dzimtene ir Dienvidamerika. Visbiežāk tās sastopamas Peru kalnu klajumos. Savvaļas jūrascūciņas dzīvo nelielās grupās pašu vai citu dzīvnieku izrakstās alās. Aktīvas krēslas stundās. Sazinās savā starpā ar savdabīgu urkšķēšanu, spiedzieniem un svilpieniem. Peru indiāņi pieradinātas jūrascūciņas izsenis turēja savos mājokļos nelielos baros un izmantoja ziedojumu rituālos un pārtikā.

Plašās jūrascūciņu izplatības dēļ ir izveidojušās vairākas ģeogrāfiskās pasugas. Viena no tām ir Cavia aperea tshudii, no kuras cēlusies mūsu mājās bieži audzētā jūrascūciņa Cavia aperea porcellus.

Jūrascūciņām ūdens nepatīk

Eiropā jūrascūciņas ieveda spāņu ceļotāji 16. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka arī eiropieši tās vispirms izmantoja pārtikā. Šie sauszemes dzīvnieki, kam nemaz netīk ūdens, bija bieži jūrnieku ceļabiedri tālajos pārbraucienos no Dienvidamerikas uz Eiropu, tādēļ arī to nosaukums saistīts ar jūru – aizjūras, jūras cūciņas. Francijā, Itālijā un Spānijā tās tiek dēvētas par peruāņu cūciņām, Beļģijā – par kalnu jeb Indijas, bet Anglijā – par Gvinejas cūciņām.

Jūrascūciņas tiek plaši izmantotas kā laboratorijas dzīvnieki. Tās iekarojušas pelnītu popularitāti dzīvnieku mīļotāju vidū. Mājās par jūrascūciņu var rūpēties pat bērns – zooveikalos visbiežāk šie dzīvnieki tiek iegādāti bērniem par prieku.

Pirmās ievestās jūrascūciņas stipri atšķīrās no mums pazīstamajām – bija lielākas augumā, ar taisnu, īsu vienkrāsainu apmatojumu. Cilvēkam audzējot tās mājās, vairāk nekā 400 gadu garumā izveidojās vairākas šķirnes ar atšķirīgu apmatojuma krāsu, garumu un struktūru.

Biežāk zooveikalos var sastapt parasto angļu īsspalvaino jūrascūciņu, kas visvairāk līdzinās to senčiem. Tieši šīs cūciņas nesušas vislielākos upurus zinātnes labā, pavadot savu dzīvi laboratorijās. Šo dzīvnieku krāsu gamma var būt visdažādākā – no baltas līdz rudai un melnai, bieži sastopamas trīskrāsu jūrascūciņas. Šos dzīvniekus turēt ir visvienkāršāk – nav nepieciešama īpaša apmatojuma kopšana.

Himalaju jūrascūciņas atšķirības zīme ir baltais kažoks, uz tā fona izceļas melnais deguns, ausis un kājas. Dabisks cūciņu krāsojums ir aguti – zeltains, sudrabots vai ruds. Albīniem dzīvniekiem ir balts kažociņš un sarkanas acis. Holandes plankumaino cūciņu pamatkrāsa ir balta. Uz vaigiem, ausīm un pakaļkājām izkārtoti norobežoti citu krāsu plankumi. Bruņurupuča krāsojums parasti sastāv no baltiem, rudiem un melniem plankumiņiem, ar pakāpeniskām toņu pārejām.

Rozetes (jeb japāņu vai abesīniešu) jūrascūciņām ir koši krāsots īpatnējs kažociņš. Apmatojums uz ķermeņa dažās vietās maina augšanas virzienu, tādējādi jūrascūciņa izskatās izspūrusi. Lai cik dīvaini liktos, šī šķirne izaudzēta Anglijā.

Visinteresantāk izskatās garspalvainā jeb Angoras jūrascūciņa. Garā zīda vilna sasniedz 6 cm garumu. Izcila gara (līdz pat 15 cm) un mīksta ir peruāņu jūrascūciņu vilna, tā klājas līdz pat zemei. Reizēm nevar atšķirt, kur cūciņai atrodas galva. Peruāņu zīdainajai jūrascūciņai pagarinātais apmatojums ir tikai uz ķermeņa, galva ir gluda. Šo šķirņu dzīvnieku apmatojums prasa rūpīgu un saudzīgu kopšanu. Bērnam ātri var apnikt ik dienas rūpēties par savu mīluli, tādēļ bērna priekam labāk izvēlēties kādu no īsspalvainajām jūrascūciņām.

Turēšana

Vienkāršā jūrascūciņu kopšana ir viens no dzīvnieku lielās popularitātes iemesliem. Tās ir savās prasībās pieticīgas un vienmēr ar dzīvi apmierinātas. Dzīvniekam jāierāda sava dzīves vieta, kur tas var rast patvērumu – vai tā būs plastikāta kaste vai sekls akvārijs; vai īpaši jūrascūciņām paredzēts plastikāta būrītis ar režģotu virsmu. Viena dzīvnieka mitekļa izmēriem jābūt ne mazākiem par 40 x 40 cm. Pakaišiem izmanto sienu, skaidas vai salmus. Daži audzētāji izmanto kaķu tualetes pakaišus, kas labi uzsūc mitrumu un smakas.

Jūrascūciņas ir bara dzīvnieki, tādēļ nebūtu vēlams tos turēt vienatnē, ja nav laikam mīlulim veltīt daudz uzmanības. Labi sadzīvo ar pundurtrušiem vienā mītnē. Aktīvajām cūciņām jārada atbilstoši dzīves apstākļi, lai tās varētu daudz skriet. Gādājot par zvērēna izkustēšanos, var laist cūciņu katru dienu izskrieties pa dzīvokli.

Optimālā telpas temperatūra 16-18°C. Jūrascūciņas sliktāk pacieš karstumu nekā aukstumu, taču nedrīkst atrasties temperatūrā zemākā par 10°C. Īpaši tas sakāms par albīnajiem dzīvniekiem. Albīniem pēc atrašanās aukstumā uz ausīm, deguna un kājām parādās melni matiņi, kas liecina par apsaldēšanos. Vasarā jūrascūciņas var turēt ārā. Būrim jābūt nosegtam no visām pusēm ar režģi, lai nepiekļūtu plēsēji, kā arī jāierīko patvērums no saules un lietus. Bieži pārvietojot būri pa zālāju, jūrascūciņai visu laiku būs pieejama svaiga zaļbarība.

Jūrascūciņas ir sabiedriski un "runīgi" dzīvnieki. Pieradinātas tās ātri iemācās atsaukties uz savu vārdu un sazinās ar saimnieku savā valodā – ar urkšķieniem, svilpieniem un nepacietīgiem spiedzieniem. Vērīgs draugs var iemācīties saprast jūrascūciņu valodu. Dzīvniekiem patīk sēdēt saimniekam rokās, mātītes nekad nekož cilvēkam, taču dažiem tēviņiem var būt piktāks raksturs. Atšķirībā no kāmjiem, jūrascūciņas nemēdz aizbēgt, tās var laist pastaigāties pa māju. Ja būrītis atrodas uz grīdas, jūrascūciņa pēc pastaigas pati labprāt atgriežas mājās.

Jūrascūciņas ir ļoti mīļi un simpātiski dzīvnieki, kurus var turēt mājās tie, kuri vēlas sev blakus labu un mīlošu draugu, bet nerod iespēju iegādāties suni vai kaķi.

Barošana

Tā kā jūrascūciņām nākas sagremot celulozi, tām ir ļoti garš gremošanas trakts. Kopumā gremošanas trakts sasniedz 2 metru garumu, tādēļ barības sagremošanas process aizņem ilgu laiku. Lai barība izietu caur visu sistēmu, ir nepieciešama nedēļa. Lielākā daļa jūrascūciņu saslimšanu ir saistītas ar nepareizu barošanu.

Svarīgi ievērot dienas režīmu – barot dzīvnieku katru dienu vienā un tajā pašā laikā, lielāko daļu dienas devas dodot vakarā. Neregulāra barošana izraisa gremošanas traucējumus. Liela uzmanība pievēršama barības kvalitātei. Jāpasniedz tikai svaigi, tīri nomazgāti produkti. Jūrascūciņas ir ēdelīgi dzīvnieki, tādēļ jāuzmana to "slaidā līnija".

Savvaļā jūrascūciņas barojas ar svaigu zāli, laika gaitā organisms ir zaudējis spēju sintezēt C vitamīnu. C vitamīnu jūrascūciņām nepieciešams uzņemt ar barību. Barībā iekļauj dārzeņus, zāli, zaļumus, sēkliņas un graudus, pienenes, salātus un augļus, sienu. Bez tam dzeramajam ūdenim pievieno vismaz 5 mg C vitamīna dienā. Būrītī pastāvīgi jātur minerālvielu brikete, ko jūrascūciņas grauž pēc vajadzības. Ņemot vērā jūrascūciņu gremošanas īpatnības, labāk ir izmantot zooveikalos nopērkamās specializētās barības. Uz jaunu barības veidu jāpāriet ļoti pakāpeniski, tas pats jāievēro, pavasarī sākot dot svaigu zāli un zaļumus. Graušanai dzīvniekiem piedāvā sausiņus, lapu koku zariņus ar visu mizu.

Grūsnām jūrascūciņām ievērojami paaugstinās glikozes patēriņš, tāpēc barībai jābūt sevišķi sabalansētai. Ziemā vitamīnu avots ir diedzēti graudi.

Veselības uzturēšanai jūrascūciņas ēd savas fekālijas. Mazuļiem, apēdot mātes fekālijas, noformējas sabalansēta zarnu mikroflora.

Vairošanās

Dzimumgatavību jūrascūciņas sasniedz 2-3 mēnešu vecumā, taču pārot tās nav ieteicams ātrāk par pusgadu. Grūsnības periods ir ilgs – apmēram 2 mēneši. Dzemdības noris ātri un pasaulē parādās 2-4 mazuļi. Vārgākais parasti iet bojā.

Mazuļi piedzimst pilnīgi attīrījušies – ar atvērtām actiņām, gandrīz pilnīgi patstāvīgi. Lai gan mamma baro tos apmēram mēnesi, jau trešajā līdz sestajā dienā mazie sāk nogaršot barību, ko ēd māmiņa.

Veselība

Jūrascūciņas dzīves ilgums parasti ir 6-8 gadi, taču atsevišķi eksemplāri var nodzīvot ilgāk par 10 gadiem. Jūrascūciņas svars ir no 600 līdz 1000 g, mātītes parasti ir vieglākas. Amerikā izaudzētas cūciņas, kas sver 1,8 kg. Šiem zvēriņiem ir ļoti labi attīstīta oža – tā palīdz bara locekļiem atpazīt svešiniekus. Arī par dzirdi dzīvnieki nevar žēloties – jūrascūciņas spēj sadzirdēt arī ļoti augstas frekvences skaņas.

Īpatnēja ir jūrascūciņu kāju uzbūve – pakaļkājām ir tikai 3 gari, slaidi pirksti, bet mazajām priekšķepiņām – četri. Mājas apstākļos regulāri jāapskata jūrascūciņas kājas. Dabā to nadziņi paši nodilst pret cieto grunti, taču, dzīvojot uz mīkstiem pakaišiem, tas nenotiek. Tad nadziņi ir jāapgriež. Mitrumā un nekoptā būrī dzīvojot, var iekaist maigā pēdu āda. Tāpat jārūpējas par dzīvnieka zobu stāvokli.

Veikalā izvēloties sev nākamo biedru, uzmanība jāpievērš cūciņas izskatam – veselam dzīvniekam ir ne vien lieliska apetīte, bet arī acu skatiens ir možs un skaidrs. Nopietni slimam dzīvniekam ir iekritušas acis. Pērkot jūrascūciņu, jāpārbauda tās zobu stāvoklis – ja priekšzobiem ir pareizs sakodiens, zobi nodilst vienmērīgi.

Dzīvnieki jāsargā no caurvēja, tādēļ būris mājās jānovieto no tiešiem saules stariem un caurvēja pasargātā vietā. Ziemā, kad apkurinātās telpās pazeminās gaisa mitrums un trūkst zaļbarības, jūrascūciņas mēdz slimot ar pneimoniju. Laikus neārstēts, dzīvnieks aiziet bojā.

Retumis cūciņām novērojama apmatojuma izkrišana atsevišķās ķermeņa vietās. Iemesls ir stress, kā arī rupjās barības – siena – trūkums uzturā.

Jebkuras ārstnieciskas procedūras ir jāuztic veterinārārstam. Rūpīgs saimnieks regulāri vedīs savu mīluli uz profilaktiskajām apskatēm un konsultācijām pie speciālista, lai izvairītos no nopietnām slimībām, kas saistītas ar kļūdām kopšanā un barošanā.

Raksta tapšanā izmantota "Eksotisko mājdzīvnieku avīze".

Source

www.petnet.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form