Kad Latvijas vīriešu basketbola izlase palaidusi garām iespēju piedalīties jau divos finālturnīros pēc kārtas, Ainara Bagatska laiks pie valstsvienības stūres uzdzen nostalģiskas sajūtas. Arī viņam pašam par astoņiem gadiem Latvijas izlasē saglabājušās siltas atmiņas un, iespējams, pat neliela nožēla, ka šim ceļojumam bija lemts beigties. Tagad viņš vada Ukrainas izlasi, ar kuru nākamgad piedalīsies Eiropas čempionāta finālturnīrā. Lai gan pašreizējā situācija pie Ukrainas robežas var ietekmēt arī sporta ikdienu, ikdienā par "Kyiv Basket" komandas galveno treneri strādājošais Bagatskis uzsver, ka nav radis satraukties par lietām, ko pats nespēj ietekmēt. Tādēļ viņa ikdienu joprojām pilnībā aizpilda basketbols.
Kā jau katram labam un pieredzējušam trenerim, viņam ir savs redzējums. Ja viņš būtu kā vairums treneru, tad viņš nestrādātu šajā līmenī. Jautājums ir tikai par to – ja klubā vairāk vai mazāk vari piemeklēt spēlētājus atbilstošus tavam stilam, tad izlasē tev jāstrādā ar tiem, kas ir tavā rīcībā. Lukam svarīgākais ir pēc iespējas ātrāk saprast, ko var izdarīt uz valstsvienību uzaicinātie spēlētāji. Manuprāt, ir ļoti viegli spēlēt ar 4-5 Eirolīgas spēlētājiem. Ja tavā rīcībā ir šādi spēlētāji, tev tie ir jāizmanto. Tas nenozīmē, ka viņiem ir neierobežots spēles laiks, taču spēli ir jāveido ap viņiem. Nedrīkst būt tā, ka "Barcelona" spēlētājs sēž uz soliņa, jo trenerim nav skaidrības par to, ko viņš var vai nevar. Negribu teikt, ka Lukam ar to ir problēmas. Galvenais ir atrast šos atslēgas spēlētājus, kā, piemēram, [Rihardu] Lomažu, un veidot ap tiem spēli.
Droši vien par labu nāca tas, ka augustā izlasei bija jāpiedalās pirmskvalifikācijas turnīrā.
Noteikti. Turklāt tās nebija vienkāršas spēles, tās bija izdzīvošanas spēles. Ja būtu zaudējuši arī tajās, tad varētu teikt, ka basketbols Latvijā ir beidzies. Tajās spēlēs viņš ieraudzīja, kas kurš spēlētājs ir. Kad kļuvu par Ukrainas izlases treneri, pirmajās divās vasarās organizēju desmit dienu nometnes ar divām sparinga spēlēm. Man tas ļoti palīdzēja iepazīt spēlētājus. Tagad man tas vairs nav nepieciešams, jo priekšstats par spēlētāju resursu ir iegūts. [Bijušais Ukrainas izlases treneris Maiks] Fratello teica, ka galvenais ir zināt savus spēlētājus.
Kā tev patika Latvijas izlases spēles pret Serbiju un Slovākiju?
Gribētu teikt, ka nevis Serbija uzvarēja, bet Latvija zaudēja. Ar tādu metienu procentu un serbu sniegumu, Latvijai bija jāuzvar. Kāpēc zaudēja? Jebkurš sevi cienošs treneris pateiks, ka tās bija nianses, atsevišķi lēmumi, kas izšķīra spēles galotni. Divas dumjas piezīmes, kas ļāva serbiem iemest četrus punktus bez pretestības. Šīm niansēm jāpievērš uzmanība, jo tās divu līdzīgu komandu spēlē izšķir spēles uzvarētāju. Otru spēli nemaz negribu komentēt – slovāki bija jāuzvar jebkurā gadījumā.
Vai tev ir skaidrojums, kāpēc visu spēli Serbijā varam mest ar neticami augstu precizitāti, bet dažas dienas vēlāk Rīgā pret slovākiem pirmajā ceturtdaļā nevaram trāpīt brīvus metienus?
Latvijas basketbolā esmu bijis visu savu dzīvi, tāpēc zinu, kāpēc tā notiek.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
