Foto: Imago/Scanpix/LETA

Pirms pieciem gadiem Ukrainas vīriešu izlase volejbolā par to varēja tikai sapņot, bet vasaras nogalē ukraiņi spēlēs pasaules čempionātā. 2019. gadā – divus gadus pirms Latvijas – Ukraina atgriezās Eiropas meistarsacīkšu finālturnīros, ceturtdaļfinālā piecos setos zaudējot nākamajai čempionei Serbijai. Šogad Eiropas Zelta līgā ukraiņi bija vieni no favorītiem. Un tas viss pēdējos piecos gados latviešu trenera Uģa Krastiņa vadībā. Pirms viņa ēras izlasei pat bumbu nebija...

Viss bija ļoti vienkārši. Kad federācijā par ģenerālsekretāru kļuva Arnis Tunte, viņš man uzreiz zvanīja un piedāvāja izlases trenera vietu, uzaicinot piedalīties pārrunu procesā. Mēs jau agrāk par to bijām runājuši. Es godīgi pateicu, ka pagaidām esmu Ukrainas izlases treneris un, teiksim tā – atteikties no Ukrainas izlases nebija īstais brīdis.

Arī pirms tam vairākas reizes tavs vārds ir locīts Latvijas izlases trenera sakarā. Kāpēc nav sanācis?

Vairākus gadus Latvijas esmu bijis kā otrais treneris, bet līdz Arņa zvanam nekad ne ar vienu man nav bijis sarunas par to, ka man varētu piedāvāt izlases vadīšanu.

No citām valstīm aicina?

Ir bijušas pārrunas arī ar citām izlasēm. Vārdā nesaukšu, jo ne ar ko tās nerezultējās, jo biju jau Ukrainas izlases treneris. Ar klubiem sarunas vairāk vai mazāk notiek visu laiku.

Šogad jau spēlējāt ar Latvijas izlasi, spēlēsiet vēl. Ko gribi pateikt par šādu izvēli – spēlēt ar Latviju, kas rangā tomēr ir kādu strēķīti zemāk, un par pašu Latvijas izlasi?

LVF mums daudz palīdz organizatoriski, lai Ukrainas izlase vispār varētu eksistēt. Mazākais, ko mēs varam dot pretī, ir kārtīgs sparings Latvijas izlasei, kurai spēlēt pret Ukrainu ir ļoti interesanti. Man liekas, ka šajā jautājumā tā mums ir ļoti laba sadarbība.

Kādu iespaidu tev atstāja šis Latvijas izlases modelis?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!