'Mēs paši sev melojam...' Kāpēc Latvijas futbols grimst atpalicībā un kā to mainīt?  (2)

Utopiskie mērķi par Latvijas izlases atgriešanos uz Eiropas finālturnīru skatuves 20 gadus pēc 2003. un 2004. gadā piedzīvotā brīnuma ātri sastapās un pašķīda pret realitātes sienu un šobrīd līdzjutēju un speciālistu lokā pamatoti tiek prasīta komandas galvenā trenera Daiņa Kazakeviča nomaiņa. Vienlaikus skaidrs, ka bēda nav tikai trenera personībā, kvalifikācijā vai izraudzītajā stratēģijā, bet gan mūsu futbola kvalitātē kopumā.

MVP diskusijā šajā reizē caurlūkojām kompleksāku problēmu aisbergu, kur nacionālā izlase ir tikai redzamā daļa. Cik mūsdienu tendencēm atbilstīgs ir treneru līmenis un kā daudzviet izvēdināt no telpām naftalīna aromātu? Par kādām klubu futbola tradīcijām, reputāciju un pēctecību varam runāt, ja "zem zemes" nonāk pārliecinoši lielākā daļa Latvijas čempionvienību? Vai statistikā uzrādītā masveidība – kas arvien ir ļoti pieticīga – patiesībā nav "uztūnēta" mākslīgi, un kā tās izaugsmi ietekmē pretrunīgais futbola tēls Latvijā? Vai jēgpilni un gudri tērējam federācijas budžeta miljonus, kāds ir stratēģiskais mērķis turpmākajiem gadiem, kāpēc Latvijas futbolā katastrofāli trūkst spilgtu personību un normālas komunikācijas ar sabiedrību, un, visbeidzot – kāpēc latviešu valoda pašmāju futbola saimniecībā joprojām ir pabērna lomā?

Nedēļā, kad valstsvienība aizvadīs divas no trim pēdējām spēlēm Eiropas čempionāta kvalifikācijā, MVP studijā par šīm tēmām diskutēja ekspertu loks, kas pārstāv atšķirīgas jomas – federācijas pozīcijas skaidroja tās prezidents Vadims Ļašenko un LFF Sporta direktors un Futbola akadēmijas galvenais treneris Andrejs Gluščuks, bet pretargumentus piedāvāja futbola fans, jaunā futbolista tētis un uzņēmuma "Sportland" vadītājs Sandijs Pinkulis, kā arī futbola apskatnieks, komentētājs un bērnu sacensību organizators Ilvars Koscinkevičs. Sarunas moderatora krēslā jau tradicionāli – Raimonds Rudzāts.