Foto: Dmitrijs Suļžics/F64
Cilvēks laika gaitā kaut kā iesācis sevi rāmēt, nosakot sev apkārt pasauli, kas atbilst mistiskam etalonam. Viena no tādām dīvainībām – par katru cenu izvirzīt labākos. Sportā vēl tā – tur vismaz ir atskaite ar sekundēm, metriem vai gūtajiem vārtiem, bet – cik apdalītiem ir jābūt, lai labākos uz skatuvēm izvilktu tā sauktajās radošajās vidēs? Principiāli salīdzinot dažādus aktierus dažādās izrādēs, vai – suminot gada gleznu, būvi vai režisoru, tādejādi spītīgi noplicinot vai izkropļojot pašu radīšanas procesu, kam esot saistība ar netveramu matēriju. Tomēr – šajās rindās paliksim pie sporta pasaules. Kas pagājušajā nedēļā Latvijā pasludināja jaunu kārtību labāko godināšanā.

Bet – ja runājam par dīvainībām, tad ikvienam no sporta veidiem vai aktīvā dzīves veida izmantotājiem, varētu piemeklēt karikatūras. Dodiet tikai vaļu fantāzijai un vienā brīdī sapratīsiet, ka pasaule, kurā tiek noteikts rāmis, patiesībā ir... tikai rāmis. Bez bildes, bez satura. Spēlējot aklās vistiņas, ir aizmirsts, ka vienā brīdī acu apsēju var arī noņemt. Un tad atklāsies, ka gailīši, kas jāķer, patiesībā nemaz nav istabā bijuši. Ko tad?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!