Atziņas autors bija Jānis Blūms – ilggadējais komandas kapteinis, kurš palika skatītājos toreiz un palika arī vakar. Podgoricu nomainīja Rīga, melnkalniešus – bulgāri, Arni – Roberts, bet būtība nav mainījusies. Dažu gadu laikā kopš Eiropas finālturnīra, kurā pašreizējā Latvijas basketbola spēlētāju paaudze apliecināja sevi kā stabilus medaļu pretendentus jebkurā lielajā turnīrā, esam pamanījušies noskalot kanalizācijā savas iespējas kaut pamēģināt spēkus gan Pasaules kausā, gan olimpiādē, gan tagad arī nākamajā Eiropas čempionātā. "Iemesli ir jāmeklē dziļāk – tajā, kā tika vadīta šī komanda, un tajā, ka šobrīd tiek vadīts Latvijas basketbols vispār. Šādi izšķērdēt to potenciālu, kas mums ir šobrīd – tas ir noziegums. Pret spēlētājiem, pret līdzjutējiem un pret basketbolu vispār," – vēl dažas Jāņa 2019. gada ziemas frāzes, kas neviļus atausa atmiņā sestdien.
Ko no tām tikām mācījušies? Neko. Tiesa, tas nepārsteidz. "Noteikti pārprasts, uz emocijām" – daži piemeklēja sev ērtāko skaidrojumu jau toreiz. "Komunikācijas problēma," secināja federācijā. Kāds paķēra vēl toni augstāk, sak – teiktais vispār esot pasūtīts, gan jau kādas opozīcijas spēku kampaņas ietvaros. "Un vispār izklausās, ka veterānam tur par savām minūtēm laukumā tā galvenā cemme..." Apmēram tā. Un karavāna, vecajiem kamieļiem ar astēm laiski padzenājot dažās uzmācīgās mušas, turpināja ceļu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Abonē un lasi vairāk:
