Foto: Valdis Kauliņš

Šajā nedēļas nogalē paredzētās Pasaules kausa sacensības skeletonā iezīmēs kāda ceļa beigu sākumu. Skeletonisti Latvijas godu ledus trasēs noteikti aizstāvēs arī turpmāk, taču tā jau būs cita ēra, ar citu izpildījumu un – dziļi sirdī – arī ar citiem mērķiem. Kāds teiks, ka ar laiku vietā nāks jauni talanti un "kanti" noturēs. Neticiet viņiem. Latvijas skeletons – vismaz tāds, kādu sabiedrība pazīst un atzīst – beigsies līdz ar Pekinas olimpisko spēļu ceturto braucienu.

Ja uz svaru kausiem liekam Dukuru sportā gūtās godalgas, tad vērtējums ir atkarīgs no leņķa, kādā uz tām paskatās. No vienas puses, ir krietni jāpameklē tādi Latvijas sporta varoņi, kas turētu līdzi viņu kausu un medaļu grēdai starptautiskā līmenī. No otras, Dukuru panākumus lielā mērā veidoja arī apstākļi, kādi sportā sarindojas vien retajam. Tādos par medaļām nav jākrīt eiforijā – tās jāpieprasa.

Tomēr, pretēji abiem pārējiem ledus renes brālēniem, skeletonā ar skaļiem panākumiem vairāk nekā 20 gadu laikā ir spējuši uzspīdēt... tikai divi sportisti. Abi – ar tādu pašu uzvārdu, kā skeletona ciltstēvam. Kas noved pie galvenā jautājuma: ko tad, kad brāļi vairs nestartēs?

Iekšējo kolīziju rezultātā, daļa no skeletona agrāk praktiski nevainojamā imidža ir noskalota podā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!