Foto: LETA

Kad pirms dažiem gadiem Kristaps Porziņģis dzimtajā Liepājā iekūlās bāra kautiņā, tad kāds divu jauno basketbolistu tētis man ļoti akcentēti argumentēja, kāpēc mediju uzcītīgais sāgas atspoguļojums nav sabiedrības interesēs. Proti, viņa puikas uz basketbola treniņiem iet palēkdamies un no rīta līdz vakaram valkā Porziņģa vārdu, bet jebkāda negatīva informācija par viņu elku varot šo balansu izjaukt. Pieļaujot, ka līdzīga situācija ir daudzās ģimenēs Latvijā, ieteikums bija padomāt, vai viens sporta zvaigznes negludums ir tā vērts, lai apdraudētu to vilkmi, kas daudziem vecākiem ļauj mierīgi uzelpot, domājot par viņu bērnu brīvā laika paradumiem. Viņš mudināja šāda tipa klupienus vietējo sporta zvaigžņu dzīvēs turpmāk noklusēt...

Par šo tēmu tā sirsnīgāk vēlreiz aizdomājos un padiskutēju, filmējoties dokumentālajā seriālā par Mairi Briedi. Pie izslēgtas kameras ar seriāla autoru Sandiju Semjonovu sākām ritināt domu kamoliņu par sporta zvaigžņu lomu sabiedrībā un mediju kā nosacīto krustvecāku atbildību, visu to trako skrējienu atspoguļojot.

Latvijas mediju vides lielo pietāti pret vietējām sporta zvaigznēm lielā mērā ir veidojušas bailes no tā, ka konkrētais atlēts vairs nesniegs intervijas vai pat nesveicināsies, ja būsi kaut ar pusteikumu licis sabiedrībai noprast, ka viņš vai viņa patiesībā varētu arī nebūt latviešu tautas ģenētiskais sasniegums un savas paaudzes diženais Sprīdītis plašajā pasaulē.

Pievērtas acis vienā, otrā un trešajā gadījumā ar laiku izveido sprādziena bīstamu situāciju. Kā tas notika gadījumā ar Briedi. Veikli vīri diriģēja, lika pareizos vārdus mutē (kā tagad atklājās, divi spārnotākie un iedvesmojošākie Brieža izteicieni patiesībā ir reklāmista Ērika Stendzenieka aukstasinīgi radīti...), Mairis pats līdz zināmam brīdim godam izpildīja solo partijas, mediji nodrošināja skatuvi, bet publika (sabiedrība) maksāja brangu naudu, cēlās kājās un aplaudēja.

Brieža lielākais devums beigās izrādīsies tas, ka viņš lika cilvēkiem aizdomāties par to, ka ir arī svarīgi, ko sportists domā un dara ārpus sacensību arēnas – apmēram tā es noformulēju savu domu sarunā ar Sandiju. Un pēc brīža pats iespurdzos smieklos: "Bet viena hokeja čempionātā izcīnīta bronzas medaļa visu atmeta atpakaļ!"

Mikam Indrašim pietika iemest vienus skaistus un svarīgus vārtus, lai viņš Rīgas ielās atgrieztos (un tiktu arī sagaidīts) kā karalis. Lai viņu uz skatuves savā koncertā aicinātu "Prāta vētra"! Protams, protams – ko tur uz vispārējās, tautu vienojošās eiforijas pamata cilāt šādus niekus. Tāpat kā vairāki mediju cilvēki pagaidām ietur pauzi un publiski nedalās ar reakcijām, ko tā paša – Briedim liktenīgā – Ukrainas kara sakarā viņiem veltījuši pāris latviešu spīdekļi ar NHL pierakstu. Sak, esot žēl sagraut to puišu tēlu. Kur nu vēl tagad, kad tauta tik kupli aplenca Brīvības pieminekli un baudīja Saeimas piešķirto ārkārtas brīvdienu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!