Uz jautājumu atbildēt varu ļoti vienkārši – policijai. Arī tad, ja nepieciešama palīdzība prevencijas un izglītošanas nolūkos. Savukārt, domājot par cēloņiem, jāsāk kasīt pakausis...
Skaidras ir divas lietas. Pirmā – runa nav tikai par diviem izņēmuma gadījumiem, problēma ir daudz izplatītāka. Otrā – kamēr citviet pasaulē jau parādās pirmie pētījumi par paaugstinātajiem seksuālās izmantošanas riskiem jauniešu sportā, Latvija šajā tēmā tagad tikai kāpj iekšā starta blokos. Pētījumu – nav. Vienota reglamenta un ētikas kodeksa – nav. Speciālas apmācībās treneriem – nav.
Divi minētie gadījumi, kurus abus šķetina varas iestādes, ir kliedzoši ne tikai ar saturu, bet arī formu – pašu filmēts, pašu tālāk izplatīts – un rezonansi, jo savus komandas biedrus vai pretspēlētājus, maigi izsakoties, citādā gaismā tagad ir ieraudzījis liels skaits vienaudžu divās no masveidīgākajām sporta spēlēm Latvijā.
Paralēli tiem ir vesela gūzma citu satraucošu piemēru, ar kuriem neformālās sarunās dalījušies gan treneri, gan sporta skolu vadītāji, gan vecāki.
