Foto: Valdis Kauliņš

Kad pirms pāris nedēļām LTV ēterā demonstrējām kopā ar kolēģiem veidoto sižetu par pašu jauno sportistu filmēta pornogrāfiska satura izplatību, zinājām par diviem konkrētiem gadījumiem – basketbolā un florbolā. Pēc sižeta mani uzmeklēja daudzi sporta vides cilvēki: gan sportistu vecāki, gan treneri, gan sporta skolu vadītāji, neoficiālās sarunās vai nu ieskicējot vēl vairākus pietiekami nopietnus gadījumus no savas prakses, vai arī ļoti aizplīvuroti izstāstot, kas apmēram noticis, un prasot padomu – kam zvanīt?

Skaidras ir divas lietas. Pirmā – runa nav tikai par diviem izņēmuma gadījumiem, problēma ir daudz izplatītāka. Otrā – kamēr citviet pasaulē jau parādās pirmie pētījumi par paaugstinātajiem seksuālās izmantošanas riskiem jauniešu sportā, Latvija šajā tēmā tagad tikai kāpj iekšā starta blokos. Pētījumu – nav. Vienota reglamenta un ētikas kodeksa – nav. Speciālas apmācībās treneriem – nav.

Divi minētie gadījumi, kurus abus šķetina varas iestādes, ir kliedzoši ne tikai ar saturu, bet arī formu – pašu filmēts, pašu tālāk izplatīts – un rezonansi, jo savus komandas biedrus vai pretspēlētājus, maigi izsakoties, citādā gaismā tagad ir ieraudzījis liels skaits vienaudžu divās no masveidīgākajām sporta spēlēm Latvijā.

Paralēli tiem ir vesela gūzma citu satraucošu piemēru, ar kuriem neformālās sarunās dalījušies gan treneri, gan sporta skolu vadītāji, gan vecāki.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!