Zaurs. Laužot stereotipus

Ringā viņš kāpj, skanot azerbaidžāņu mūzikas ritmiem, – tas ir veids, kā godāt savu senču saknes. Taču pēc mentalitātes, kaut arī kaukāziešu virtuvi nekad nemainītu pret cūkas karbonādi un sutinātiem kāpostiem, kikbokseris Zaurs Džavadovs ir tuvāks latviešiem. Uz ielas savā mūžā kāvies trīsreiz, pēdējā reize bija pirms desmit gadiem – cīņa ilga divas sekundes. Taču patiesībā ārpus ringa Zaurs nelabprāt iesaistās pat vārdu apmaiņā. Agresivitāte ir viens no stereotipiem, ko rosina vizuālais tēls. Kad viņš aicina piesēst vienā no Jomas ielas kafejnīcām, kas pieder viņa draugam, tuvojoties Jāņa Pliekšāna ielai, jau speru soli armēņu restorāna virzienā, bet Zaurs turpina virzīties uz beķereju "Bitīte". Aizspriedumiem ir spēks.

Atšķirība starp amatieru un profesionālo kikboksu nav tikai honorārā. Profesionālajās cīņās sportistiem nav ne kājsargu, ne ķiveres, tādēļ uzreiz jāapzinās – būs sāpīgi. Ne visi to ir spējīgi saprast un pieņemt. Cilvēks, kurš uz lielā ekrāna skatījies Žana Kloda van Dammes filmas vai tālrādē vērojis K1 sacensības, pēc dažiem treniņu mēnešiem pirmajos sparingos nonāk pie atziņas, ko īsti nozīmē cīņa. "Daudzi iedomājas – cīņa ir tad, kad tu kādam sit. Nē, nē, tā tas nav. Īstenībā ir 50 pret 50 – gan tu sit, gan tev sit. Ne visi tam ir gatavi."