Foto: Shutterstock
Vecāku nozīme jaunās paaudzes audzināšanā nav pārvērtējama. Tieši tāpat – ja runājam par jauno sportistu vešanu pretim uzvarām. Tieši vecāku spēja – kā fiziska, tā arī materiāla un mentāla –, iesaistīties jaunā censoņa izaugsmē ļoti bieži nosaka to, vai talants tiek realizēts vai nē. Taču medaļai, ko daudzi grib redzēt ap sava bērna kaklu, ir arī otra puse – neadekvātas ambīcijas, dzīšanās pēc paša nerealizēto sapņu piepildīšanas, un ar bērna harmonisku izaugsmi krasi konfliktējošas vecāku tieksmes, kas pie pozitīva iznākuma aizved ļoti reti.

Mārvs bija diezgan parasts amerikāņu čalis ar savu pilnīgi loģisku un galīgi ne unikālu amerikāņu sapni – spēlēt profesionālo futbolu. Viņam tas arī izdevās. Gandrīz. Pēc studiju gadiem, kuros viņš ne tikai pārstāvēja prestižo USC "Trojans", bet arī bija 1962. gada Nacionālo čempionu komandas kapteinis, viņu draftēja Oklendas "Raiders", un 1965. gadā Marinovičs, spēlējot bumbai abās pusēs – gan aizsardzības, gan uzbrukuma līnijās –, tika līdz "Raiders" sastāvam.

Profesionālajā futbolā viņam diezko labi neklājās, jo prioritātes dzīvē bija mainījušās. Futbols, protams, bija labi, taču viņš diezgan labi jutās vingrošanas zālē, un tas noveda pie pārslodzes, kuras dēļ Mārva panākumi treniņos un spēlēs bija stipri limitēti. Vēlāk tie pārtrūka vispār, un pēc trim sezonām karjera bija beigusies. Caurkritušais futbolists gan nebēdāja, jo tobrīd viņam bija gana labs CV un arī zināšanas, lai sāktu fiziskās sagatavotības trenera karjeru – kā viens no pirmajiem šāda veida speciālistiem visā NFL.

1969. gadā piedzima Tods. Lepnais tēvs, protams, nevarēja palaist garām šādu iespēju – visas savas zināšanas ieguldīt (pārbaudīt...) savā dēlā. Treniņi sākās teju uzreiz pēc dzimšanas – kad Todam bija... viens mēnesis.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!