Foto: Lauris Vīksne/F64
Gadu mijā puteņoja, pēc tam atlaidās, piesala, tad atkal nonācām slapjdraņķī. Kaut kā tāpat veidojās ar sporta lietām, kur viena pēc otras, dažkārt pat pārklājoties, sekoja parādības, lai rosinātu pārdomas, dzītu sev pa priekšu atziņas un, kas noteikti būtu vēlams – veidotu secinājumus. Kaut vai piemērā par olimpisko kustību vai smieklīgajām prioritātēm...

Bet viss cits – tur aiz apvāršņa – ir augstu sasniegumu sports, kas nācijai var dot mirkļa emocionālo uzlādi vai attieksmi, bet – tas nav paraugs vai virziens pēc kā tiekties kopumā. Un nekādas pasaciņas par sporta veida popularizāciju vai valsts tēlu! Jo tas atkal izkropļo tā saukto prioritāšu mērinstrumentus. Sports nekādu valsts tēlu vai vārdu pasaulē nenes – tā ir tikai nācijas pašapmierināšanās un iluzors māns, labākajā gadījumā. Tas ir vajadzīgs kaut kādam attālam fonam, kopprodukta veidošanai, bet – nevispārinām izklaides industrijas lēto fenomenu! Valsts tēlu veido valsts attieksme pret cilvēka dzīves kvalitāti. Kā valsts attiecas nevis pret skeletonu vai bobsleju, bet gan pret uzņēmējiem, kas kādu dienu arī atbalstīs – to pašu skeletonu un bobsleju. Ja gribēs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!