Normālā sabiedrībā sāk visai nepārprotami vērtēt šīs iespējas pēcgaršu un riskus. Ja rīkotājs par visu maksā, ja valstis nodrošina savas delegācijas, ko arī sedz tie paši nodokļu maksātāji – kas notiek ar lielo naudu, ko SOK iegūst par translācijas tiesībām? Jo pieci apļi taču nepieder kaut kādai mistiskai planētai vai Visumam – tā ir vienas mazas sabiedriskas organizācijas īpašums, kas bāzējas Lozannā. Kas būtu šis SOK bez valstīm, kas piedalās olimpiādē? Stipendijas, ko viņi dala, ir drupačas zvirbuļiem. Jāpiekrīt, simts gados ir izdevies labi noslīpēt olimpiskās psihozes parametrus, taču, kā var neredzēt to, ka patiesībā te ir stāsts par ļoti primitīvu biznesu. Līdzīgi kā kristietība žonglē ar baušļiem, olimpiskā kustība piesaka sevi kā vēl viens mistisku ideālu kopums, kur gala rezultāts ir mitoloģiskais – olimpiskais čempions. Tas jauki integrēts valstu izglītības sistēmās, liekot garāmgājējam patiešām noticēt kaut kādiem vērtību ideāliem.

Taču, ja esam godīgi, tad jāatzīst, ka tādas olimpiskās spēles, kādas tās izskatās mūsdienās, neradīja slavenais de Kubertēns – šīs pašreizējais koncepts pieder Ādolfa Hitlera laikam, ar viņa tuvāko ideologu rūpīgi slīpētiem akcentiem. Sākot ar olimpisko ciematu, valstu parādēm, karogiem, un – balto baložu dancināšanu. Pasākums kopš tā laika ir politizēts, jo olimpiskās spēles bez politikas nav nekādi iedomājamas. Jau minēto izmaksu sakarā, kur sabiedrībai neprasot, tieši pie varas esošie politiķi nosaka tēriņu apmērus. Visās valstīs! Vai tā olimpiskā komanda, vai olimpiskais stadions. Tāpēc bija skumji novērot, kā mūspusē divi grupējumi ecējās par prēmijām – olimpiešu un paralimpiešu bezgalīgais salīdzinājuma stāsts – vispār aizmirstot, ka tiek dalīta nevis kaut kāda mistiskā valsts nauda, bet Latvijas uzņēmēju sastrādātais, kas nodokļu veidā nonāk valsts kasē. Šajā ziņā kritērijs būtu sociālā atbildība, kas valstij jānes kā obligāts krusts un te, lai piedod, klasiskie olimpieši, viņi nekādā veidā nevar ierakstīties rindā pie kases lodziņa kā izredzētie. Par prēmiju lielumu – tas jau ir kalkulatora, ekseļa tabulas un saimnieciskā piegājiena jautājums.

Tas, ka pašreizējais laikmets jau sen rīvējas ap citiem – ne mazāk stulbiem un samežģītiem – dienas kārtības jautājumiem, parādījās olimpiādes laikā arī mūsu veselības ministra personā, kuru aizskāra kāda fotogrāfija Delfi.lv pie bīčvolejbola reportāžas. Tas bija sieviešu pludmales volejbola apskats... Okeāna otrā pusē bijušais prezidents Tramps, savukārt, savos ierakstos izmēdīja ASV futbola izlases vadošās lezbietes, izgaršojot katru neveiksmi, ko tās ar komandu piedzīvoja. Ne jau seksuālās, bet gan politiskās orientācijas sakarā. Un, jūs sakāt – olimpiskie ideāli? Dāmu svarcelšanā, kas pati par sevi jau ir žēlīga nodarbošanās, pasaule tēloja, ka neredz viena bijušā vīrieša mocīšanos ap stieni – jo viņam pienācās tādas tiesības. Kādas tiesības?