Kad Elvis Merzļikins aprīļa beigās sarunā ar "Sportacentrs.com" paziņoja, ka ģimenes apstākļu dēļ nepārstāvēs Latvijas izlasi Rīgā gaidāmajā pasaules čempionātā, panika nesākās. Diskusijas – gan. Jo iepriekšējos trīs turnīros (gribētos pat teikt, ka četros, jo 2016. gadā Maskavā Merzļikins izkonkurēja pašreizējo izlases vārtsargu treneri Edgaru Masaļski) tieši viņš bijis pirmais numurs. Vārtsargs, kuram uzticēties svarīgākajos mačos. Panika nesākās tādēļ, ka jau tobrīd valstsvienības treniņnometnē atradās divi ļoti labā līmenī spēlējoši vārtsargi – Jānis Kalniņš (Helsinku "Jokerit", KHL) un Ivars Punnenovs (Langnavas "Tigers", Šveice). Ar iespēju vajadzības gadījumā pasaukt vēl kādu, jo pēdējo gadu laikā pie apvāršņa parādījušies vairāki talantīgi ripu ķērāji.

Tieši par šādu gājienu izšķīrās Boba Hārtlija vadītais treneru korpuss, no Ziemeļamerikas izsaucot Matīsu Kivlenieku, kurš sezonas noslēgumā aizvadīja divas spēlēs Kolumbusas "Blue Jackets" rindās. Zinot, ka latviešu vārtsargus Nacionālajā hokeja līgā varam saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, tas ir vērienīgs kvalitātes rādītājs. Kivlenieks, Kalniņš vai Punnenovs – kuram no viņiem atvēlēt vārtus pasaules čempionāta atklāšanas spēlē pret Kanādu un kuram no viņiem uzticēt lielāko vezumu turnīra garumā?

Apzinoties, ka tik īsā turnīrā sajust spēļu ritmu visiem trim nebūs iespējams, varbūt vajadzēja ņemt divus spēlējošos vārtsargus, bet kā trešo piesaistīt kādu no jaunajiem un talantīgajiem, kurš būtu priecīgs jau par šādu iespēju vien?