Kādas tev ir attiecības ar galveno treneri Duranu?

Redzi, tas izklausīsies smieklīgi, jo būs pilnīgi pretēji tam nekā izskatās no malas, bet attiecības ir ļoti labi. Arī es viņam savā ziņā esmu mīlulītis. Viņš man vienmēr ir teicis – es neesmu tavs tētis, bet mēs jebkurā brīdī varam parunāties. Viņš ir ļoti atsaucīgs un bieži kontaktējas ar mani arī ārpus laukuma. Katrā ziņā vairāk nekā ar citiem jaunajiem spēlētājiem. Viņš allaž atgādina, ka būšu labs spēlētājs, taču ir jāsagaida sava iespēja. Bet šī nesaprašana par spēles laiku ir arī man pašam, ne tikai maniem vecākiem un basketbola vērotājiem.

Bet, vai tas viss nerada sajūtu, ka tevi vienkārši čakarē?

Protams. Man kā basketbolistam ir dusmas pēc katras spēles, kurā mani neuzlaiž laukumā. Tas rada sajūtu, ka mani bremzē un marinē. Šādas sajūtas manā vietā būtu jebkuram. Šobrīd man šķiet, ka tiešām kaut kāda manis bremzēšana šeit notiek. Tomēr ceru, ka, pēc kāda laika atskatoties uz šo periodu, varēs saskatīt kaut kādu kluba plānu attiecībā uz mani.

Bet, ko treneris no tevis laukumā sagaida? Varbūt viņam nepatīk tava improvizācija?

Domāju, ka Eiropā diezgan daudziem treneriem nepatīk saspēles vadītāji, kas improvizē, izpilda nestandarta kustības un lauž sadarbības to vidū. Bet nedomāju, ka šim trenerim ar to būtu problēmas. Katrā ziņā viņš man nekad to nav licis noprast ne spēlēs, ne treniņos. Gluži pretēji – viņš ir uzsvēris, ka viena no manām stiprajām pusēm ir talants, ko nekādā gadījumā nevajadzētu pazaudēt.