Ne tikai sporta vadības, bet arī valstiskā līmenī vērojamā maldīšanās regulās par to, kas ir un kas nav atļauts atlētu attiecībās ar organizācijām, kurās saožama agresorvalstu dvaka, radījusi daudz neskaidrību un pretrunu. Mika Indraša gadījums šajā haosā ir atsevišķs mikrokosms: četrus mēnešus pēc iebrukuma Ukrainā pieņēmis sava pārstāvja Guntara Pastes sarūpēto piedāvājumu no KHL, tomēr vēlāk, ziņai medijos izsaucot sabiedrības nosodījumu, atteicies no domas doties uz Maskavu. Pastes komentāri, hokejista mammas komentāri, paša Indraša izvairīšanās pēc būtības komentēt notikušā apstākļus – tas viss ūdeni tikai padarījis duļķaināku.

Vai Harija Vītoliņa un viņa treneru korpusa lēmums iekļaut 32 gadus veco uzbrucēju kandidātu lokā ir uzskatāms par pārsteigumu, vai morāli un sportiski adekvāts situācijai, un kādu rīcību mēs šobrīd gaidām no paša Mika – vaicājām pieciem cilvēkiem no sporta vides, kam ar šo situāciju bijis vai ir pietiekami tiešs sakars. Ja neskaitām sporta apskatniekus Ulvi Broži un Māri Zembergu, pieciniekā nav hokeja vides pārstāvju. Apzināti, jo, mūsuprāt, savas neskaitāmās iespējas paust skaidru nostāju tā jau ir saņēmusi un izmantojusi – murminot zem deguna vai klusējot.

Tāpēc šoreiz globālāks skats – no Kaspara Gorkša, kas ilgus gadus uzraudzījis sporta spēļu kopējo darbību Latvijā, iepriekšējās izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces, kas patlaban visus procesus vēro no malas, kā arī pašreizējās ministres Andas Čakšas padomnieka sporta jautājumos Ainara Bagatska – arīdzan sporta spēļu cilvēka ar ilgu stāžu.