Dzirdēts, ka naudas mums patlaban esot vairāk, nekā jebkad agrāk (diemžēl to ir padzirdējušas arī cenas...), un divus miljonus ar astīti no šīm bagātībām novembra pēdējās dienās valdība izdalīja arī aizejošā gada sporta izcilniekiem. Nesāksim svērt un mērīt, cik un par ko – tas vilciens jau aizgājis, taču mēģināsim saprast, vai tiešām šis ir objektīvākais un efektīvākais veids, kā atlasīt, pateikties un stimulēt labākos. "Šobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums un sasniegumi, par kuriem Ministru kabinets var piešķirt naudas balvas, sniedz maldīgu priekšstatu par to, kas Latvijā tiek uzskatīti par izciliem sasniegumiem sportā," MVP atzīst viens no pieciem uzrunātajiem tēmas ekspertiem Edgars Severs, uzsverot – sporta nozares finansēšanas modelis kopš vienotas naudas balvu piešķiršanas sistēmas ieviešanas 1997. gadā ir mainījies.

Taču prēmijas ir tikai sekas, cēlonis – tā ir izpratne, ko vispār uzskatām par būtisku vai nebūtisku, izcilu vai ikdienišķu. Šķiet, ka sportā mums ar to pagaidām ir visnotaļ haotiski, jo vēlme būt labiem pret visiem gadu gaitā drīzāk izprovocējusi situāciju, ka patiešām gandarīts patlaban jūtas reti kurš. Starp šās reizes ekspertiem arī Raimonds Zeps, kura aprūpētais Mairis Briedis arvien netrāpa izcilnieku rāmī, Jurijs Žigajevs, kam sociālajos tīklos ugunsnedrošās tēmās patīk laistīties ar eļļu, un divi mūsu pašu mediju ļaudis – Raimonds Rudzāts, kurš prēmiju tēmai nesen veltīja arī komentāra sleju, un Jānis Freimanis. Pa visiem mēģinājām definēt – kas vispār ir "izcils", kuri Latvijas atlēti spējīgi uz šādu līmeni, kuri līdzšinējie sasniegumi tad ir izcilākie vēsturē un kā lietderīgāk izmantot prēmijām atvēlētos eiro.