Pirms starptautiskās izolācijas Dienvidāfrikas sportisti 12 vasaras olimpiskajās spēlēs bija izcīnījuši 16 zelta medaļas. Veiksmīgākie sporta veidi bija vieglatlētika – piecas zelta medaļas, bokss – četras zelta medaļas un teniss – trīs zelta medaļas. Tajā pašā laikā visi olimpiskie čempioni no Dienvidāfrikas bija baltie, kamēr melnādainie sportisti tika ignorēti jau pirms aparteīda oficiālās pieņemšanas 1948. gadā. Izņemot vienu diezgan kuriozu gadījumu. Fakts ir tāds, ka pirmie divi olimpisko spēļu dalībnieki Dienvidāfrikas vēsturē ir melnādainie. Nākamā melnādaino sportistu parādīšanās zem Dienvidāfrikas karoga olimpiskajās spēlēs notika tikai pēc 88 gadiem. 

Kopš 1948. gada starptautiskā sabiedrība pieprasīja, lai Dienvidāfrikas sportisti tiktu izslēgti no dalības olimpiskajās spēlēs. Un tam bija labi iemesli: Olimpiskā harta – starptautiskās olimpiskās kustības galvenais dokuments – noteica rasu diskriminācijas nepieļaujamību. Tomēr līdz ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijai 1962. gadā SOK visos iespējamos veidos izvairījās no jebkādiem lēmumiem šajā jautājumā. Amatpersonu standarta attaisnojumi bija labi pazīstami arī mūsdienās – "tā ir Dienvidāfrikas iekšējā problēma", "sports ir ārpus politikas", "melnādainie vienkārši nekvalificējas".