Krievijas sports ir izolēts – valstsvienībām un klubiem atņemtas tiesības piedalīties starptautiskos turnīros, izņēmumi ir tikai atsevišķos sporta veidos, piemēram, tenisā. Šobrīd neviens nezina, vai tas ilgs mēnešus vai gadus, taču varam palūkoties uz kādu piemēru iz vēstures. Pagājušā gadsimta otrajā pusē gandrīz trīs desmitgades izolācijā pavadīja Dienvidāfrika. Saprotot, kāpēc un kā tas notika, būs vieglāk izprast arī to, kas draud Krievijas sportam. Atliek vien piebilst, ka, lai atgrieztos starptautiskajā apritē, Dienvidāfrikā bija nepieciešama politiskās iekārtas maiņa.
Kopš 1948. gada starptautiskā sabiedrība pieprasīja, lai Dienvidāfrikas sportisti tiktu izslēgti no dalības olimpiskajās spēlēs. Un tam bija labi iemesli: Olimpiskā harta – starptautiskās olimpiskās kustības galvenais dokuments – noteica rasu diskriminācijas nepieļaujamību. Tomēr līdz ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijai 1962. gadā SOK visos iespējamos veidos izvairījās no jebkādiem lēmumiem šajā jautājumā. Amatpersonu standarta attaisnojumi bija labi pazīstami arī mūsdienās – "tā ir Dienvidāfrikas iekšējā problēma", "sports ir ārpus politikas", "melnādainie vienkārši nekvalificējas".
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
