Tukuma sporta skolas zālē Kuldīgas ielā, pāris simtu metru attālumā no Ventspils šosejas, šķietami nekas daudz nav mainījies. Protams, šodien grīdas dēļus klāj svaiga lakas kārta, bet pie sienas ir mūsdienīgāks tablo. Arī milzīgie logi, kas vasarās zāli pārvērta saunā, bet ziemā lika drebināties no aukstuma, tagad ir aizmūrēti. Taču vecā aura te saglabājusies joprojām. Virs rezervistu soliņa arī šodien redzama komentētāju kabīne, kurā tagad iekārtojušies treneri, bet blakus tai balkons, kurā var satilpt ap simts cilvēkiem.

"Atceries, kā toreiz mačā pret Liepāju viens no skatītājiem bija tā pārdzēries, ka pārvēlās pāri margām un nokrita uz muguras tieši pie mūsu soliņa. Notiek spēle, bet te pēkšņi no debesīm krīt cilvēks!" pie saviem bijušajiem audzēkņiem vēršas treneris Raimonds Kalviņš. Par laimi, kritušais iztika bez smagām traumām. Kad ieradās neatliekamās palīdzības brigāde un cietušo aizveda, tas ņēmās sulīgi izlamāt mediķus, bet pēc spēles jau bija atpakaļ ierindā, sēžot pie galdiņa pretī zālei esošajā kafejnīcā.

Kamēr iedzīvotāji ziemā mājās sildījās pie taupības krāsniņām, sporta zāles bija pamestas aukstuma varā. Arī toreizējā "Lauktehnikas" zālē Tukumā bija mitrs un drēgns, bet dušās, ja ūdens vispār bija, tad tikai ledaini auksts. Tukumnieki joprojām atceras pliko pēcpusi, kas bija atspiesta pret autobusa loga stiklu, Valdim Valteram ģērbjoties uz spēli. Tikmēr zālē jau iesildījās mājinieki, kuriem no mutes laukā plūda dvašas mākoņi. Vienā no spēles epizodēm Valters nokrita un uz grīdas atstāja sviedru peļķi. Brīdi apdomājies, viņš atmeta ar roku: "Varētu tā kā saslaucīt... Bet tūlīt jau piesals."