Klimata pārmaiņas, 'Mi-8', motocikli un sieviete gubernatore – kalnainā miera osta Dājkondī

 

 

Ansis Īvāns

Foto: Joel van Houdt

Par Afganistānu ierasts dzirdēt karu, nemieru, teroraktu un citu nebūšanu sakarā. Savulaik pirmā asociācija ar šo valsti daudziem bija asiņainais PSRS–afgāņu karš, kas daudzus Latvijā skāra arī personīgi. Vēlāk sekoja drūmie islāmistu grupējuma “Taliban” valdīšanas gadi un 2001. gada ASV vadītais iebrukums. 

17 gadus kopš invāzijas, kuras laikā gāzta “Taliban” pārvalde, pilnīgs miers un valdības kontrole pār teritoriju joprojām nav nodrošināta. Kopš 2014. gadā tika izvestas starptautisko spēku kaujas vienības, drošības situācija ir atkal pasliktinājusies līdz tādam līmenim, ka ASV lēma šogad par vairākiem tūkstošiem palielināt valstī dislocēto karavīru skaitu. 

"Taliban" kaujinieki. Foto: AP/Scanpix

Ja 2015. gadā afgāņu valdība kontrolēja aptuveni 72% valsts un nemiernieki tikai 7%, tad jaunākās aplēses rāda, ka valdības kontrolē ir 56% teritorijas, bet “Taliban” 30%, liecina raidsabiedrības CNN publiskotie dati. Savukārt BBC janvārī publicēts pētījums parāda, ka teorētiski valdības kontrolētās teritorijas nebūt nenozīmē pilnīgu kontroli – “Taliban” klātbūtne fiksēta 70% valsts teritorijas, turklāt kaujinieki iekasē nodevas arī rajonos, kurus pilnībā nepārvalda. 

Šādā situācijā, kad drošība ir centrālais jautājums, kas tieši skar valdības izdzīvošanas spējas, ēnā ir palikusi mierīgā Afganistānas daļa, kur nenotiek sadursmes, nesiro kaujinieki un pat ārzemnieki var justies salīdzinoši droši. 

Viena no tādām vietām ir Dājkondī province, kas atrodas valsts pašā centrā un tiek uzskatīta pat par pašu drošāko visā valstī. Lielākais drauds šajā provincē ir nevis kaujinieku darbība, bet kriminālās aktivitātes, “Delfi” Kabulā uzzināja Starptautiskajā NVO drošības organizācijā (INSO).

Kriminālo un šiītu kaujinieku bandu klātbūtne vairāk ir vērojama provinces ziemeļaustrumos, kur var nākties maksāt bruņotiem cilvēkiem, lai tiktu cauri ceļu kontrolpunktiem, bet ne galvaspilsētā Nili, kuras apkārtnē jūlijā viesojās “Delfi”. Ārzemnieki šajā provincē pēdējo reizi nolaupīti 2012. gadā. 

Ceļojums ar “Mi-8”

Lai nokļūtu Nili, starptautiskā žurnālistu grupiņa no Kabulas lidoja ar Pasaules Pārtikas programmas (WFP) vadīto ANO Humanitāro gaisa līniju (UNHAS) helikopteri “Mi-8”, kuru apkalpoja krieviski runājoša komanda. 

Teorētiski province ar pilnpiedziņas auto ir sasniedzama arī pa sauszemi, taču ceļošana ārpus pilsētas Afganistānā ir pārāk bīstama, sevišķi ārzemniekiem. Turklāt ceļā no Kabulas ir jāšķērso valdības pilnībā nekontrolētas teritorijas ar kaujinieku klātbūtni. 

 Nili helikopteru lidosta. Foto: Ansis Īvāns/Delfi        

Prieks par iespēju palidot ar šo leģendāro PSRS izstrādāto helikopteri, kurš pacelšanās laikā vibrēja tā, it kā tūlīt, tūlīt sadalīsies pa gabaliem, drīz vien noplaka – vieta kājām starp sēdekļiem ļoti šaura, izsniegtās austiņas troksni slāpē tikai daļēji un arī prieks vērot Afganistānu no putna lidojuma ir laupīts, jo helikoptera sāni, tostarp gandrīz visi logi, ir aizsegti ar ballistisko aizsargmateriālu.

Toties pasažieriem tiek piešķirta puslitra ūdens pudele un paciņa cepumu ar WFP logo un atrunu, ka tie nav paredzēti pārdošanai. 

Militārais helikopters Nili lidostā. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Nili lidosta ir izlīdzināts laukums, kur var nolaisties tikai helikopteri. Spožā kalnu saule atstarojas pret gaišo lidostas segumu, un pēc izkāpšanas no tumšā lidaparāta kādu mirkli acis mokās, lai vispār spētu redzēt. Nosēšanās laukuma malā stāv daži militārie lidaparāti un pavisam maza lidostas ēka ar plīvojošu Afganistānas karogu. 

Bez “Taliban” 

Dājkondī vispār nav “Taliban” klātbūtnes, ja neskaita iefiltrēšanos no blakus rajoniem provinces dienvidos. Tas arī ir viens no mieru veicinošajiem faktoriem. Izskaidrojums tam ir pavisam vienkāršs – provinci apdzīvo hasari – trešā lielākā Afganistānas etniskā grupa. Hasari ir šiīti, kamēr radikālo “Taliban” grupējumu veido un atbalsta faktiski tikai valsts lielākās etniskās grupas puštunu pārstāvji, kuri ir sunnītu musulmaņi. Province patiesībā izveidota tikai 2004. gadā, atdalot Orūzgānas provinces daļu, tieši ar mērķi nošķirt hasaru apdzīvotās zemes no puštuniem, tādējādi cenšoties novērst starpetniskus konfliktus.

Ceļš un kalni Dājkondī provincē. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Dājkondī provincei arī nav nekādas stratēģiskas nozīmes, tai neiet cauri svarīgi ceļi (patiesībā to gandrīz nav vispār) un nav vērtīgu resursu, kas varētu ieinteresēt kaujiniekus un attiecīgi piesaistīt valdības spēkus to aizsardzībai. 

Taču tam ir arī nevēlami blakusefekti. Mierīgā province ir ļoti mazattīstīta un nabadzīga. 99% te ir lauku teritorijas. Province nav pieslēgta nacionālajiem elektrotīkliem, par ko iedzīvotāji jūtas valdības aizmirsti. Nākas iztikt ar ģeneratoriem un saules paneļiem. 

Dzīve te rit, pieskaņojoties dabas ritmam. Ļaudis ceļas līdz ar saullēktu, bet veikali veras ciet saulrietā. 

Motociklu valstība

Te, kalnainajā apkārtnē, faktiski nav normālu ceļu, daudzas kopienas ir grūti sasniedzamas vai nav vispār sasniedzamas ziemā. Ceļu stāvoklis un neesamība acīmredzot ir viens no faktoriem, kāpēc populārākais pārvietošanās līdzeklis te ir motocikls. Maza dzinēja tilpuma Ķīnas, Indijas un citu reģiona valstu ražojuma braucamrīki Nili braukā nepārtraukti. 

Nili. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Turklāt dažkārt radās sajūta, ka braucēji apzināti stūrē virsū gājējiem un nobrauc pēc iespējas tuvāk – tā, ka sajūtama vēja plūsma. Uz šiem visur esošajiem motocikliem afgāņi brauc pat veselām ģimenēm un ar zīdaiņiem. Ķiveres te neviens nevalkā. 

No kalna motocikli parasti ripo ar izslēgtu dzinēju, degvielu lieki te nededzina.

Ielu malās esošās darbnīcas un bodītes ļoti bieži orientētas tieši uz visur esošajiem motocikliem – tiek tirgotas rezerves daļas, aksesuāri un piedāvāti apkopes pakalpojumi. 

Arī šeit ir Afganistāna un faktiski visas nedaudzās automašīnas ir “Toyota”. Reģiona specifika pamaina tikai to, ka šeit pārsvarā ir “Toyota” pilnpiedziņas varianti. Ļoti populāri ir mazi pilnpiedziņas mikroautobusi, kas parasti pilda pasažieru pārvadājumu funkciju. 

No kravas automašīnām, domājams, slikto ceļu dēļ, te dominē padomju kamazi. Bieži tajos ved melones un arbūzus, ko tā arī tirgo pa tiešo no kravas kastes. 

Vienīgā sieviete gubernatore

Šiīti hasari uz ļoti konservatīvās Afganistānas puštunu sabiedrības fona var tikt uzskatīti par salīdzinoši liberāliem. Piemēram, šajā provincē vairs nebija strikti jāievēro stingrais brīdinājums, lai izvairītos no nepatikšanām, nefotografēt un nerunāt ar sievietēm, arī pašas sievietes te staigā ar neaizsegtām sejām.

Gubernatore Masuma Muradi. Foto: Joel van Houdt

Un vēl vairāk – Dājkondi ir pirmā Afganistānas province ar sievieti gubernatori. Tiesa, nu jau jāsaka – bija. Sieviete tik redzamā augstā amatā bija izraisījusi nepatiku un neapmierinātību arī mierīgajos hasaros. Vēl jūlijā portāls “Delfi” tikās ar Masumu Muradi gubernatora birojā Nili, taču septembrī Muradi atcelta no amata un aizvietota ar vīrieti. 

Pēc Muradi iecelšanas amatā provincē tika rīkotas demonstrācijas. Opozīcija un kritiķi Muradi apsūdzēja arī korupcijā. Tiesa, kā skaidro INSO, īstais neapmierinātības iemesls tomēr varētu būt tieši nepatika pret sievieti amatā, jo korupcija Afganistānā tiek saistīta ar pilnīgi visām amatpersonām. 

Afganistānas karogs pie Dājkondī gubernatora biroja. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

"Nemaz nedomā braukt uz Austrāliju" 

Dājkondī ir viena no Afganistānas sausākajām provincēm, kur sava loma ir arī klimata pārmaiņām, kas jūtamu iespaidu sākušas atstāt pēdējo 20 gadu laikā. Ūdens pieejamība ir viena no problēmām, kas veicina cilvēku aizceļošanu. 

Valsts, kura pārsvarā ražo un eksportē augļus, riekstus, vilnu un kokvilnu, cieš no globālās sasilšanas, kuras galvenie radītāji ir attīstītās valstis ar savu ražošanu un iegūto labklājību. Tāpēc ir saprotama turīgāko valstu atbildība solidāri palīdzēt risināt Afganistānas un citu mazattīstīto valstu problēmas, kuru cēloņi var būt globāli. 

Cilvēki Nili. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Vietējā dzīves līmeņa uzlabošana, palīdzēšana pielāgoties mainīgajiem klimatiskajiem apstākļiem un attīstības veicināšana, tādējādi samazinot iedzīvotāju aizceļošanu, galu galā padara mazākas arī pašas attīstītās pasaules problēmas, it īpaši migrācijas krīzes kontekstā. 

Viens no galvenajiem donoriem, kas finansē attīstības projektus Dājkondī provincē, ir Austrālija. Kanbera acīmredzot ir izvēlējusies savu solidaritāti izrādīt, ceļot dzīves līmeni provincē un tādējādi samazinot migrāciju. 

Austrālijas plakāts Nili. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Tam atgādinājums Nili ir lieli reklāmas plakāti ar austrāliešu robežsarga “mistera Osborna” attēlu un uzrakstu: “Nemēģini braukt uz Austrāliju, mēs atsūtīsim tevi atpakaļ.” Kampaņa tiek realizēta arī televīzijā, tāpēc vietējiem Osborna tēls ir labi pazīstams. Kāds jauns vīrietis restorānā pat pavaicāja, vai mēs pazīstot Osborna kungu. 

Iepazīstoties ar starptautiski atbalstītajiem attīstības projektiem Dājkondī provincē, redzams, ka ne vienmēr nepieciešamā palīdzība ir kaut kas grandiozs un ļoti dārgs, kas pa kabatai tikai ļoti turīgām valstīm. Bieži vien tas ir vienkārši avota ūdens uzkrāšanas rezervuārs, kas var palīdzēt labāk dzīvot vairākām ģimenēm. 

Mazāk turīgas valstis, arī Latvija, tāpat var sniegt palīdzību infrastruktūras objektu uzturēšanā un iedzīvotāju izglītošanā, kas prasa daudz mazākus resursus nekā plaša būvniecība. 

Latvija savu ieguldījumu Afganistānā ir sniegusi gan ar dalību starptautiskajā drošības operācijā, gan atbalsot konkrētus attīstības projektus. 2009. gadā Farjabas provincē tika atklāts ar mūsu atbalstu celts policijas iecirknis un tiesu nams. Ar Latvijas atbalstu 2007. gadā uzbūvēta avota ūdens uzkrāšanas un piegādes sistēma šajā pašā provincē. 

Latvija ar iesaistījusies arī izglītības veicināšanā Afganistānā – kopš 2012. gada sadarbībā ar Kabulas Politehnisko universitāti Latvija sniedz atbalstu civilās aviācijas un dzelzceļa transporta nozares speciālistu apmācībā, liecina Latvijas Ārlietu ministrijas informācija. 

Nili. Foto: Joel van Houdt

Mudināt rīkoties, nevis padarīt atkarīgus no palīdzības

No starptautiskajām organizācijām, kuru darbs saistās ar attīstības projektiem Dājkondī provincē, “Delfi” iepazinās ar ANO Vides programmas (UNEP) un “Oxfam” paveikto. 

Starptautiskā labdarības organizāciju apvienība “Oxfam”, kas cīnās par nabadzības izskaušanu pasaulē, Dājkondī provincē darbojas jau 16 gadus, “Delfi” uzzināja organizācijas mītnē Kabulā. 

“Oxfam” savās attīstības programmās cenšas veicināt ekonomisko taisnīgumu, dzimumu līdztiesību un vietējo varasiestāžu iesaisti. Dājkondī organizācijas projekti pārsvarā ir lauksaimniecības un lopkopības ražības uzlabošana, cilvēku izglītošana, lai tie celtu savu kvalifikāciju un iegūtu labāku darbu, sieviešu stāvokļa uzlabošana, dodot viņām iespēju pašām pieņemt lēmumus un pelnīt, nostiprinot savas sociālās un ekonomiskās brīvības. 

Nili "Sieviešu dārzs". Foto: Joel van Houdt

“Oxfam” uzsver, ka projektu mērķis ir dot cilvēkiem iespēju pašiem rīkoties, nevis kļūt atkarīgiem no palīdzības. Tāpēc norit darbs ar vietējām kopienām, kurām pašām ir jāiesaistās, izlemjot, kādi projekti ir svarīgākie, kā arī sniedzot savu ieguldījumu, piemēram, vietējo būvmateriālu vai darbaspēka veidā. 

Pēc projekta realizēšanas tie pakāpeniski tiek nodoti pilnīgā kopienas pārziņā – iedzīvotājiem ir pašiem jārūpējas par infrastruktūru vai jāspēj nodrošināt uzņēmumu rentabilitāti. Citiem vārdiem, “Oxfam” uzbūvē modeli un apmāca cilvēkus, kuriem pēc tam tālāk jādarbojas pašiem. 

Sievietes topošajā pienotavā. Foto: Joel van Houdt

Pienotavas sociālā loma 

Nelielo Laziras kopienu veido vairāki mazi ciemi upes ielejā. Lai līdz turienei nokļūtu, jābrauc pa ceļu, kas par starptautisko donoru naudu kalnos uzbūvēts pirms kādiem 10 gadiem, vietām arī pa upes gultni. 

Viens no lielākajiem attīstības projektiem te ir “Delfi” viesošanās laikā vēl celtniecības stadijā esošā pienotava. Tajā paredzēts ražot jogurtu un citus skābpiena produktus, kam nav nepieciešama pasterizēšana, – šis process ir pārāk energoietilpīgs, ja elektrība jāsaražo ar saules paneļiem. 

Pienotavu vadīs sešas vietējās sievietes, ko ievēlējuši cieminieki. Te parādās projekta sociālā un dzimumu līdztiesības loma. Lēmums, ka jābūvē tieši pienotava, pieņemts, pamatojoties izpētes datos, ka vairumam no ielejas 2000 mājsaimniecību ir piena lopi un piena pašu patēriņam ir par daudz. 

Sievietes pie savas topošās pienotavas. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Mērķis ir dot labumu visai kopienai, lai zemnieki saņem godīgu samaksu par savu pienu, pienotavā nodarbinātās sievietes nostiprina savu sociālo un ekonomisko lomu un uzlabo savas ģimenes materiālo stāvokli. Kungs, uz kura zemes tiek celts cehs, nomas maksu par to neprasa, bet strādās te par sargu. Tāpat darbavieta būs šoferim, kam būs jāved produkcija uz pārdošanas vietām. 

Bažas gan rada produktu realizēšanas iespēja – vietējiem tos nevajag, bet tāla vešana pa sliktiem ceļiem palielina to izmaksas. “Oxfam” pārstāvji skaidro, ka par to tiek domāts – gan par piegādēm, gan mārketingu, gan pircēju izpratnes veicināšanu (Afganistānā izpratne, ka ir labi pirkt vietējo ražojumu, nav izplatīta, un Dājkondī veikalu plauktus piepilda preces no Irānas).

Jau darbojošās pienotavas produkcija Nili sieviešu centrā. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

“Oxfam” pārstāvji ir pārliecināti, ka modelis var izrādīties veiksmīgs, kā piemēru minot par norvēģu naudu celtu jau darbojošos pienotavu citā Dājkondī rajonā, – produktus tirgojot pat Kabulas lielveikalos. 

Ko audzēt sausumā

Žāvēti augļi un rieksti ir Afganistānas galvenā eksporta prece. Viena no retajām kultūrām, kas spēj augs Dājkondī kalnu sausajos apstākļos, ir mandeļkoki. Taču klimata pārmaiņas prasa papildu pielāgošanos. “Oxfam” šim nolūkam cenšas ieviest provincē īpašu mandeļkoku sugu, kas ir vēl izturīgāka pret sausumu un reizē arī ražīgāka. 

Viena no mandeļkociņu audzētavām uzticēta vietējai atraitnei Tahirai. Trīs bērnu mātes vīru pirms pieciem gadiem nogalināja nezināmi uzbrucēji, kad viņš bija ceļā uz kaimiņos esošo Bāmijānas provinci. 

Mandeļu stādiņu audzētaja Tahira. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Tagad viņa izvēlēta par mandeļu biznesa vadītāju, lai sievietei dotu iespēju uzlabot savu sociālo un ekonomisko stāvokli. Katru kociņu plānots pārdot par aptuveni 100 afgāniem (1,45 dolāri), turklāt, lai veicinātu šķirnes izplatību, stādu iegādi vietējiem zemniekiem subsidēs valdība. Vienkārši aprēķini liecina, ka ar 15 000 izaudzēto stādiņu pārdošanu atraitne varētu kļūt patiešām turīga. 

Mandeles paraugsaimniecībā. Foto: Joel van Houdt

Citi laimīgie izvēlēti kļūt par paraugsaimniecību īpašniekiem, lai ar savu piemēru demonstrētu citiem jaunās mandeļu šķirnes priekšrocības. 200 kvadrātmetrus lielas paraugplantācijas īpašnieks Hadži stāsta, ka no šī zemes pleķa gadā pelna 300 dolārus – trīs reizes vairāk nekā ar iepriekšējām šķirnēm. Viens kociņš dod aptuveni septiņus kilogramus mandeļu. 

“Oxfam” pēdējo gadu laikā provincē iedzīvinājusi arī mandeļu stādīšanu terašu veidā nogāzēs, kas palīdz novērst augsnes eroziju. 

Ūdens uzkrāšana - iespēja audzēt vairāk

Starptautiskie donori palīdz afgāņiem arī ar tik šķietami vienkāršām un saprotamām lietām kā avotu un strautu ūdens uzkrāšanas rezervuāru veidošana, kas ir ievērojams ieguvums stādu apūdeņošanai un ražības paaugstināšanai. 

Ūdens uzkrāšanas rezervuārs. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Tie ir parasti betona baseini, kuros uzkrājas strauta ūdens, ko pēc vajadzības, atverot krānu, pa grāvīti var novadīt uz apūdeņojamo vietu. Ja ūdens šādā rezervuārā ir pietiekamā daudzumā, vietējie bērni to izmanto arī kā peldbaseinu, pārliecinājās “Delfi”. 

Rezervuārs var būt konstruēts arī kalna nogāzē, lai pavasarī uzkrātu kūstošā sniega un lietus ūdeni, ko vēlāk izmantot sausuma periodā. 

Vēl nepabeigts rezervuārs klanu un avota ūdens uzkrāšanai Dājkondī. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Pēc rezervuāru uzbūvēšanas tālākā apkope ir vietējo atbildība. Vienā no vietām, kur bērni mazgāja veļu, novērojām, ka baseinā ir saaugušas aļģes – tas iedzīvotājus acīmredzot nesatrauc. 

Ūdens uzkrāšanas rezervuārs. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Rezervuāram sākotnēji bijušas arī barjeras bērnu drošībai, taču iedzīvotāji tās nojaukuši, atzīst Nacionālās vides aizsardzības aģentūras (NEPA), kas pārstāv UNEPA projektus, pārstāvis. 

Izpratne par drošību Afganistānā nav tādā līmenī, kā pierasts pie mums. Jau galvaspilsētā Kabulā jāuzmanās no nenosegtām ielu renstelēm un remontu bedres netiek norobežotas. Tāpēc nav lieli brīnumi, ieraugot Nili jaunatklātā sieviešu centra teritorijas labiekārtojamu, kur sievietēm ar bērniem paredzētā teritorijā bruģētas pastaigu takas mala beidzas pie aptuveni 2,5 metrus augstas vertikālas nogāzes. 

Ūdens uzkrāšanas rezervuāri ir viena no nepieciešamākajām lietām provincē. NEPA aprēķini liecina, ka Nili rajonā vien būtu jāuzceļ ap 1000 šādu baseinu. Pašlaik ir uzbūvēti četri, bet vēl četri top. 

Lai tiktu pie sava rezervuāra, kopienai ir jāiegulda 45% celtniecībai nepieciešamo resursu, bet 55% sedz UNEP. Amatpersonas cer, ka projektu demonstrētās ērtības mudinās iedzīvotājus arī pašus būvēt ūdens uzkrāšanas sistēmas.

Ieguvums no tām ir acīmredzams, pie viena no “Delfi” apskatītajiem rezervuāriem apgalvoja vietējais zemnieks Gulams Huseins. Šis pirms diviem gadiem izbūvētais rezervuārs kalpo 15 ģimenēm. Irigācijas sistēma nodrošinot 50% no ražas un dodot iespēju paplašināt saimniecību, jo atbrīvojas laiks, ko iepriekš vajadzēja veltīt stādu laistīšanai ar rokām. Huseins plāno stādīt vairāk aprikožu un mandeļu, kas citādi nokalstu, viņš apgalvo. 

Gulams Huseins pie irigācijas rezervuāra, kas palīdz attīstīt viņa saimniecību. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Viena no Dājkondī problēmām ir elektroenerģijas trūkums. Ūdens ir upēs, bet, lai to dabūtu augstāk, ir nepieciešama enerģija. “Oxfam” finansētajā Nili sieviešu centrā jeb “Sieviešu dārzā” ūdeni no upes rezervuārā dārza laistīšanai uzpumpē ar saules paneļu saražoto elektrību. Vēl viens panelis nodrošina dzeramā ūdens sūknēšanu no akas. 

Zaļā enerģija ir atslēga, kas var palīdzēt attīstīties nabadzīgajiem reģioniem, uzskata “Oxfam” pārstāvis Akazbeks. “Zaļajai revolūcijai ir jāatnāk uz trešās pasaules valstīm,” viņš secina. 

Ierobežots enerģijas un ūdens daudzums pieprasa apdomīgāku rīkošanos ar resursiem. Viens no stādu apūdeņošanas veidiem ir pilienu irigācijas sistēmas ieviešana, kas tikpat labi noderētu arī Latvijā. 

Sistēma sastāv no ūdens cisternas un zemē ieraktām plastikāta caurulēm, kas ūdeni pa speciālām atverēm pilienu veidā nogādā tieši pie stādiņa. Tāda sistēma esot desmitreiz efektīvāka par parasto laistīšanu, jo ūdens nonāk tieši tur, kur to vajag. Ar to pašu ūdens daudzumu var apūdeņot vairāk koku. 

via GIPHY

Šādas paraugsistēmas īpašnieks apgalvo, ka mandeļu stādi tagad aug acīmredzami ātrāk, bet iegūtajā brīvajā laikā, ko iepriekš aizņēma laistīšana, viņš esot sastādījis vīnogas. 

Vienkāršs veids, kā nodrošināt augstāku gruntsūdeņu līmeni, ir akmens dambju būvēšana uz grāvjiem, pa kuriem pavasarī no kalniem noplūst kūstošā sniega un ledus ūdens. Tur, kur izveidoti šādi dambīši, ūdens grāvjos saglabājoties pat divus trīs mēnešus pēc sniega nokušanas. 

Pusgadu apmācīts veterinārs klientus  meklē pats

Dājkondī provincē, kur vairumam cilvēku kvalificēta veselības aprūpe faktiski nav pieejama un trūkst visa veida speciālistu, arī mājlopu ārstēšana, ja neņem vērā tautas medicīnu, mēdz būt sveša. 

Kazas ganās Nili pilsētā. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Nedaudz vairāk kā gadu Nili darbojas ar “Oxfam” atbalstu tapusi privāta veterinārā klīnika. Tās vienīgais darbinieks – Čerags Ali Alizada – par veterinārārstu apmācīts sešu mēnešu kursos citā provincē. 

Veterinārs Alizads savā klīnikā Nili. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Uz kunga pieres uzlīmētais plāksteris maldīgi var radīt iespaidu, ka viņu vizītes laikā sabadījis kāds āzis, bet nē – tas bijis negadījums ar motociklu, viņš paskaidro. 

Izveidojot klīniku, “Oxfam” mērķis ir veicināt iedzīvotāju izpratni, ka arī mājlopi ir jāārstē un jāvakcinē, jo tā palielināsies dzīvnieku mūža ilgums un ražība. 

Veterinārā klīnika Nili. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Cilvēku uzticību iegūt nav viegli, daudziem lauku rajonos nav izpratnes par vakcinācijas nepieciešamību, viņš stāsta. Veterinārijas popularizēšanai “Oxfam” ir izgatavojusi un kopienās izdalījusi Alizada vizītkartes. 

Un viņš pats dodas vizītēs uz ciemiem, meklēdams potenciālos pacientus. Par novērotām problēmām saistībā ar dzīvnieku veselību viņu informējot arī brīvprātīgie. 

Āzis un motocikls Nili. Foto: Ansis Īvāns/Delfi

Veterinārijas nozīmi cilvēki pamazām sākot izprast un arī paši piesakot vizītes un atvedot lopus. Pārsvarā, saprotams, tie ir lauksaimniecības dzīvnieki, taču starp viņa pacientiem esot arī cīņas suņi un gaiļi. 

Suņu cīņas Afganistānā ir viens no tradicionālajiem izklaides veidiem, kas atdzimis pēc “Taliban” varas gāšanas 2001. gada ārvalstu ofensīvā. “Taliban” laikā šis sporta veids bija aizliegts kā islāmam neatbilstošs. 

Nili. Foto: Joel van Houdt

Miera zeme Afganistānas centrā 

Dājkondī un blakus esošā Bāmijānas province ir kā miera osta Afganistānā, kur visapkārt valda vardarbība. Provincē ir labāka situācija sieviešu tiesību jomā nekā pārējā Afganistānā, ir augsts procents ļaužu, kas dodas studēt augstskolās. 

“Cilvēki bieži domā, ka Afganistāna ir kara un vardarbības zeme, bet mēs esam par mieru, un citām provincēm būtu jāmācās no mums,” ir frāze, ko vairākkārt nācās dzirdēt tikšanās laikā ar pasniedzējiem Austrālijas finansētā universitātē Nili. Cilvēki te pamazām pieņem modernās vērtības, atzīmē dekāns.

Taču iedzīvotāji, kā “Delfiem” skaidroja augstskolā, jūtas valdības un starptautiskās sabiedrības pamesti, jo visa uzmanība un lauvas tiesa palīdzības tiek tieši nemieru skartajiem valsts reģioniem. Tikmēr Dājkondī nav pat centralizētas elektroapgādes.

Dājkondī reti parādās medijos, jo te ir miers, norāda lektore un vienīgā sieviete prokurore visā provincē Džavadija. 

“Ja te nebūtu miera, mēs saņemtu vairāk atbalsta, kas tagad tiek Helmandai un Kandahārai, kur viss uzceltais tiek ātri sagrauts. Te cilvēki nesaņem palīdzību, jo ir miermīlīgi,” viņa neslēpj rūgtumu. 

Veikals Nili. Foto: Joel van Houdt

“Lai būtu jēga no jūsu nodokļu maksātāju naudas, tā ir jāiegulda tieši mierīgās vietās, tādās kā Dājkondī,” viņa vēršas pie ārzemju žurnālistiem. 

Tajā brīdī aiz loga atskanēja skaļš sprādziens, liekot dažiem no klātesošajiem sarauties. Taču Dājkondī joprojām ir mierīga province – ārā ar sprāgstvielu palīdzību tiek raksta aka, paskaidro dekāns. 

Afganistānas situācija parāda, ka drošībai un attīstībai ir jāiet roku rokā. Bez drošības nebūs arī attīstības, taču attīstība mierīgās vietās var būt labs paraugs un stimuls citiem – ka var dzīvot arī citādi. Šajā aspektā tādas provinces kā Dājkondī uzplaukums kalpotu kā pozitīvais piemērs miera priekšrocībām.