Pirms nepilniem diviem gadiem ar Tunisijas iedzīvotāju masu protestiem pret pastāvošo varu un nevienlīdzību aizsākās fenomens ko vēlāk nodēvēja par "arābu pavasari". Portāls “Delfi” iepazīstina ar arābu valstu līderiem, kuri "arābu pavasara" dēļ bijuši spiesti ieviest politiskās reformas, ir apcietināti, zaudējuši amatus, devušies trimdā vai nogalināti.
Ierasti reģiona līderi varu ieguvuši militāru apvērsumu laikā vai to mantojuši, bet pēdējo gadu notikumi liecina, ka valstu iedzīvotāji alkst pēc lielākas demokrātijas, kas šīs tradīcijas varētu mainīt. Bijušo un esošo labi ilustrē šī fotogrāfija, kurā nu jau mirušais Lībijas prezidents Muamars Kadafi (vidū) 2010. gada Arābu un Āfrikas valstu līderu konferencē ar elkoņiem atspiedies pret patlaban notiesāto Ēģiptes prezidentu Hosni Mubaraku (pa labi) un šogad amatu atstājušo Jemenas prezidentu Salehu.
Kas noticis ar arābu valstu līderiem?
- 1. Sākoties protestiem, aizbēg trimdā
- 2. Izcieš mūža ieslodzījumu
- 3. Miris savā dzimtajā pilsētā
- 4. Atkāpies, saņemot imunitāti
- 5. Noveļ vainu uz premjerministru
- 6. Sola darba vietas un citus labumus
- 7. Palielina sieviešu brīvību
- 8. Izsludina pirmās tiesiskās vēlēšanas
- 9. Veiksmīgi apklusina aktīvistus
- 10. Atceļ valsts kontroli pār TV un radio
- 11. Turpina apspiest protestus
- 12. Sola ieviest Lielbritānijas pārvaldes modeli
- 13. Atlaiž valdību
- 14. Atsakās no imunitātes, turpina iznīcināt opozicionārus
- 15. Cīnās ar iekšpolitiskas problēmām un Sīrijas pilsoņkara sekām
