Kopā ņemot, šie divi piesārņojuma avoti nopietni apdraud bioloģisko daudzveidību, kaitē ūdens kvalitātei, saindē zivis un nenāk par labu arī piekrastes tūrismam, teikts ziņojumā, kas publiskots pirms nākamnedēļ Nairobi gaidāmās vides ministru tikšanās.
Ziņojumā uzsvērta nepieciešamība aizsargāt jūras vidi, kas jau tāpat kļuvusi trausla pārlieku intensīvās izmantošanas un klimata izmaiņu radītās paskābināšanās dēļ.
Situāciju var uzlabot tikai labāka atkritumu apsaimniekošana un pāreja uz ekoloģiski nekaitīgākiem ekonomiskās izaugsmes virzītājspēkiem, secināts ziņojumā.
Fosfora mēslojums un plastmasas atkritumi izceļ akūto nepieciešamību veicināt globālu pāreju uz resursus saudzējošu zaļo ekonomiku, norādīja UNEP izpilddirektors Ahims Šteiners.
Jaunākie pētījumi liecina, ka abas minētās problēmas ir kaitīgākas un daudz plašāk izplatītas, nekā tika domāts iepriekš.
Piemēram, tiek lēsts, ka ASV vien ar fosfora mēslojumu saistītā piesārņojuma izmaksas ik gadu sasniedz vairāk nekā divus miljardus dolāru, bet pasaules līmenī tās mērāmas vairākos desmitos miljardu.
Fosfātu iegūst aptuveni trīsdesmit valstīs, un, saglabājot pašreizējos ražošanas rādītājus, piegādes neapsīks vēl 300 līdz 400 gadus.
20.gadsimta otrajā pusē ķīmiskā mēslojuma lietojums pasaulē pieauga par aptuveni 600%, bet, cik daudz no tā visa rada kaitējumu videi, precīzi nav zināms.
Kādā pētījumā aprēķināts, ka ik gadu jūras vidē nonāk 22 miljoni tonnu fosfora un tā koncentrācija saldūdenī un augsnē kopš 1960.gada palielinājusies par 75%.
Notekūdeņu attīrīšana attīstītās pasaules lielpilsētās varētu ierobežot šo piesārņojumu, vēsta UNEP ziņojums.
Par augošu draudu kļuvuši arī plastmasas atkritumi.
Zinātnieki jau sen novērojuši, ka putni un ūdensdzīvnieki var sapīties plastmasas šķiedrās un noslīkt vai arī noturēt atkritumus par pārtiku, piemēram kalmāriem un medūzām.
Tomēr jaunas bažas rada tieši mikroskopiskās plastmasas daļiņas - mazākas par pieciem milimetriem - kas rodas ražošanas rezultātā vai sadaloties atkritumiem saules un viļņu ietekmē.
Jaunākie pētījumi liecina, ka mikroskopiskās plastmasas daļiņas, iespējams, spēj pārvietoties barības ķēdē, šajā procesā kļūstot arvien toksiskākas.
Precīzi nav zināms, cik daudz plastmasas atkritumu ir nokļuvis jūrās un okeānos, bet plastmasas produktu patēriņš pasaulē turpina augt.
Ziemeļamerikā un Eiropā viens cilvēks ik gadu patērē vidēji 100 kilogramus, un nākamo piecu gadu laikā gaidāms pieaugums vēl par 40%.
Jaunattīstības valstis patērē tikai piekto daļu no šiem apmēriem, bet arī tur patēriņš strauji pieaug.
"Ja pret plastmasu izturētos kā pret vērtīgu resursu, nevis tikai atkritumiem", rastos spēcīgāks stimuls vākšanas un pārstrādes procesiem, teikts ziņojumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
