Tomēr Imre Ksapo, kurš 23 gadus apsargāja robežu starp komunistisko Austrumeiropu un kapitālistisko Rietumeiropu, cenšas uzturēt pie dzīvības zināmu aukstā kara gaisotni.
Viņa piemājas dārziņā, kuru Ksapo cer pārvērst muzejā, ir gan dzeloņdrāšu žogs, gan sargtornis, gan zaļš Trabants. Muzeja atklāšanu bijušais robežsargs plāno uz Berlīnes mūra sagraušanas 20.gadadienu šī gada novembrī.
"Visa šī jaunā brīvība, visa šī iešana un nākšana vairs neattiecas uz mani," nostalģiski nopūšas Ksapo.
Fertērakosa, kas tagad ir tikai kāds dīvains ciematiņš Ungārijas ziemeļrietumos, savulaik bija viens no stingrāk apsargātajiem objektiem komunistu pārvaldītajā valstī, kā arī daudzu disidentu starta punkts bēgšanai uz Rietumiem.
"Pa galveno ielu staigāja robežsargi. Viņi patrulēja automašīnās un pat uz velosipēdiem, apturēja cilvēkus un pārbaudīja viņu iebraukšanas atļaujas zonā," stāsta tagad jau 60 gadus vecais Ksapo. "Kad pildījām dienestu, mēs parasti gājām desmitiem kilometru gar šiem žogiem."
Viņš kopā ar saviem kādreizējiem kolēģiem rūpīgi uzrušinātajā zemē meklēja iespējamo robežpārkāpēju pēdu nospiedumus, kurus tie būtu atstājuši, mēģinot izlauzties no komunistiskā režīma apspiestības.
Žogs, kura fragmentu Ksapo saglabājis savā dārzā, gar 246 kilometrus garo Austrijas un Ungārijas robežu tika uzsliets 1966.gadā. Tas bija aprīkots ar elektrisko signālsistēmu, kas robežpārkāpuma gadījumā iedarbināja trauksmes skaļruņus.
"Cilvēki, lai izlauztos brīvībā, mēģināja izspraukties starp drātīm, pārkļūt pār žogu ar kāpnēm, vai izrakties pa apakšu," atceras Ksapo. "Horizontālās drātis bija vaļīgas, tāpēc, ja kāds uzspieda ar savu ķermeni, tās neizbēgami izraisīja īssavienojumu, kas brīdināja patruļu."
Pēc tam brīvības tīkotājiem bija jāšķērso divus kilometrus plata nevienam nepiederošā robežjosla. Ksapo lēš, ka pats katru gadu notvēris 20 līdz 25 cilvēkus.
Taču 1989.gada 2.maijā Ungārijas varasiestādes izgrieza žogā pirmo eju, uzsākot žoga demontāžu, bet jūnijā Ungārijas ārlietu Ministrs Ģula Horns un viņa austriešu kolēģis Aloizs Moks simboliski atkārtoti pārgrieza dzeloņdrātis.
Savukārt 1989.gada 19.augustā netālu no robežas sektora, kur todien patrulēja Ksapo, austrieši un ungāri sarīkoja Viseiropas miera pikniku.
Uz trīs stundām tika atvērti robežkontroles punkta vārti un šajā laikā uz Rietumiem pārbēga aptuveni 600 austrumvācieši. Toreizējās Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Helmuts Kols atzina, ka tas bija pirmais solis, lai nojauktu Berlīnes mūri.
"Austrumvācieši vienkārši kaut kādā veidā uzzināja, ka robeža uz dažām stundām būs atvērta," atceras 47 gadus vecais bijušais Ksapo kolēģis Erno Ambruss. "Tāpēc viņi slaistījās apkārt [pirms vārtu atvēršanas, bet pēc tam,] atstājot aiz sevis segas, somas un automašīnas, viņi lauzās caur vārtiem."
No Budapeštas netika saņemti nekādi rīkojumi, kā rīkoties, un robežsargu komandieris Arpads Bella izlēma nedot pavēli šaut.
"Ja viņš mums pavēlētu šaut, šie cilvēki, bez šaubām, tiktu nošauti," atzīst Ambruss, atzinīgi novērtējot sava toreizējā komandiera "iejūtību un kompetenci".
Nākamajā dienā robežas apsardzība atkal tika pastiprināta, taču tikai uz mēnesi. 10.septembrī Ungārijas valdība oficiāli atvēra robežu, ļaujot to šķērsot, kā tiek lēsts, 50 000 austrumvāciešu.
Aptuveni trīs līdz četri tūkstoši Trabantu, Vartburgu un citu padomju blokā ražoto automobiļu tika pamesti robežas austrumu pusē, atceras Ksapo.
Ungārija vienmēr tika uzskatīta par plaisu Varšavas bloka aizsargmūrī, norāda eksperti.
"Ungārija bija dzels priekškara vājākais posms, un bija nenovēršami, ka tas šeit uzdeva," runājot ar aģentūru AFP, norāda vēsturnieks Geza Sebeni.
Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem ungāri baudīja relatīvi komfortablus dzīves apstākļus salīdzinājumā ar citiem austrumeiropiešiem. Viņi varēja atļauties vairāk gaļas un dārzeņu, bet veikalā varēja iegādāties gan pašā Ungārijā ražotos džinsus, gan Pepsikolu.
"Ungārijas Kirhenšteins" Janošs Kadars, kurš no 1956. līdz 1988.gadam bija Ungārijas komunistu līderis, pēc ungāru antikomunistiskās sacelšanās, kuru asinīs noslīcināja padomju tanki, cenšoties novērst līdzīga dumpja atkārtošanos, mēģināja iet brīvā tirgus virzienā, cik vien tālu iespējams, neaizkaitinot ar to Maskavu.
Daudzi ungāri varēja atļauties vasarnīcas, sāka veidoties nelieli ģimenes uzņēmumi, un reizi trijos gados bija iespēja pat apmeklēt Rietumus, kas lielajam vairumam citu Austrumeiropiešu pat nerādījās sapņos.
Šī relatīvās brīvības sistēma ieguva apzīmējumu "gulaša sociālisms", taču tas viss bija realizējams tikai regulāri lūdzot Rietumu aizdevumus.
"Kadars ar dažādiem Vācijas kancleriem tikās četras reizes. Viņš četras reizes tikās arī ar Francijas prezidentu Fransuā Miterānu. līdz ar aizņēmumiem tika neizbēgami iedibinātas arī politiskās attiecības," saka Sebeni.
Neskatoties uz Maskavas dusmām, Ungārija pievienojās vairākām starptautiskajām organizācijām, piebilst vēsturnieks.
Dzīve mainījās, kad pie varas PSRS nāca Mihails Gorbačovs, kurš uzsāka tā saukto pārbūvi. Un Ungārijas līderi, nekavējot laiku, sāka izrādīt paši savu iniciatīvu, norāda Sebeni.
"Gorbačovs sacīja, ka 1956.gads nedrīkst atkārtoties. Tā bija divdomīga piezīme, taču mēs to centāmies interpretēt pozitīvi," savās atmiņās raksta viens no astoņdesmito gadu tā sauktajiem ungāru reformkomunistiem Imre Posgai.
Vēl 1988.gada oktobrī, apmeklējot robežu, Posgai elektrificēto barjeru nosauca par "kauna žogu" un izteicās, ka to vajadzētu nojaukt.
Posgai bija tas, kurš 1989.gada janvārī pirmais publiski paziņoja, ka 1956.gadā padomju tanki nav apspieduši "kontrrevolūciju", kā to dēvēja Maskava un tai pakalpīgie kolaboranti visā Austrumeiropā, bet gan "tautas sacelšanos".
Lai gan tobrīd Ungārijā joprojām atradās 120 000 liels PSRS militārais kontingents, Maskava nolēma neiejaukties.
Tad reformistiski noskaņotā valdība sāka plānot žoga nojaukšanu.
1989.gada 1.maijā komunistiskās Austrumvācijas līderis Ēriks Honekers, neko nenojauzdams joprojām gozējās siltajā pavasara saulītē, vērojot ierastās "darbaļaužu" demonstrācijas. Savā bezrūpībā viņš paziņoja, ka "Berlīnes mūris stāvēs vēl 100 gadus".
Tikmēr Budapeštā, kur, atšķirībā no Berlīnes, komunisti, uztraucoties, ka 1.maija gājieni var izvērsties tiem nelabvēlīgā gultnē, atcēla tradicionālās 1.maija demonstrācijas, tās aizstājot ar "tautas pikniku".
Toreizējais komunistu līderis Karoli Gross, kas gadu iepriekš bija stājies Kadara vietā, tomēr mēģināja izmantot "tautas pikniku", lai vērstos ar uzbrukumiem pret reformistiski noskaņoto premjerministru Miklošu Nemecu, kurš mēģinot sagraut valsti, ieviešot demokrātiju, brīvās vēlēšanas, brīvo tirgu un kapitālismu.
Kā atceras pats Nemecs, pēcpusdienā šķiroties no Grosa viņš komunistu līderim sacījis: "Šī iespējams ir tava diena, bet mana diena nav vairs tālu."
Un jau 2.maijā Nemeca valdība izdarīja neiedomājamo - viņi izgrieza caurumu dzelzs priekškarā. Jau vairākas dienas iepriekš klusībā bija informēti Rietumu mediji, ka uz Austrijas robežas gaidāms "īpašs notikums".
Televīzijas kameru priekšā tika paziņots, ka žogs ir "anahronisms, un ungāru karavīri, bruņojušies ar milzīgām šķērēm, sāka izgriezt dzeloņdrātis.
Nākamajā dienā austrumvācijas komunistu politbiroja sēdē Honekers sašutumā kliedza: "Ko tie ungāri iedomājas?!" Taču atbilde bija skaidra. Nemeca rīcība bija nepārprotams uzaicinājums austrumvāciešiem posties "vasaras atvaļinājumos".
Drīz vien bija skaidrs, ka austrumvāciešu bēgšana uz Rietumiem sasniegusi tādus apmērus, kas 1961.gadā noveda pie Berlīnes mūra celšanas. Nebija vairs jāgaida ilgi, līdz sagruva pats mūris, simboliski ievadot komunistiskā totalitārā režīma sagrūšanu visā Austrumeiropā, kas pavēra ceļu arī Latvijas neatkarības atjaunošanai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
