Karotājus ik pa laikam var redzēt arī Bengāzī, lai gan cīņas pret Kadāfi spēkiem norisinās vairāk kā 160 kilometru attālumā aiz Adždābijas pilsētas. Tie pārvietojas savos tradicionālajos apvidus automobiļos. Ieraugot pret sevi pavērstu kameru, viņi parasti māj pretī, vai rāda uzvaras zīmi – V burta formā. Pret žurnālistiem, it sevišķi eiropiešiem un amerikāņiem, šeit izturas labi. Tā ir pateicība par gaisa uzbrukumiem, kas palīdzējuši apturēt vairāk kā 40 gadus valdījušā diktatora Kadāfī armiju. Interesanti, ka atšķirībā no revolucionārajiem kaujiniekiem, kuri ik dienas redzami vadošo pasaules TV kanālos, viņu pretiniekus neredz nemaz. Iespējams, tādā veidā tiek slēpts ne vien šīs armijas noskaņojums, bet arī sastāvs. Kā zināms, revolūcijas atbalstītāji apgalvo, ka otrā pusē karojot daudz algotņu.
Līdzās mūsu viesnīcai uz gara metāla žoga redzami daudzi uzraksti, lielāko tiesu arābu valodā. Kāds cits vēstī angliski: Kadafi un viņa režīms ir genocīda mašīna. Jau drīz esam izbrukuši no pilsētas un dodamies uz dienvidiem. Sākumā abas ceļa puses ir visai zaļas, netrūkst palmu un citu koku, bet pamazām ainava kļūst aizvien tuksnešaināka. Kad esam nobraukuši aptuveni 30 kilometrus, redzamas pirmās nopietnās kara ainas. Tie ir nodeguši Kadāfi armijas tanki ar norautiem torņiem, arī pāris tā saucamās "katjušas". Netālu arī vairākas sadegušas vieglās automašīnas. Pie tankiem joprojām mēdz piebraukt vietējie iedzīvotāji, apskata tos un fotografējas.
Sašautas tehnikas netrūkst arī tālāk. Ik pa laikam kāds nodedzis tanks vai bruņutransportieris un vieglās automašīnas. Mūsu šoferis Džumma iestūrē savu "Mercedes" venu benzīntankā un ielej 46 litrus benzīna, par ko samaksā 7 vietējos dinārus. Tas nozīmē, ka degviela šeit maksā ne vairāk par 5 Latvijas santīmiem litrā.
Jau tālāk ceļmalā apmetusies kāda kaujinieku grupa. Apmēram pieci seši apvidnieki. Viena "Toyota" novietota neliela kociņa ēnā. Uz akmeņiem novietotajā kanniņa uzvārīta tēja. Atpūtas brīdis beidzas un karotāji, daudzi pavisam jauni cilvēki, dodas tālāk – Adždābijas virzienā.
Sākumā pilsēta šķiet gluži vai izmirusi. Vietumis izdegušas ēkas, māju logi slēgti, šur un tur stikla un akmeņu šķembas. Piebraucam pie neliela veikaliņa, kur iespējams nopirkt kafiju. Pat bez tulka palīdzības izdodas uzzināt, kāda situācija šobrīd valda pilsētā. Evakuēti esot visi bērni un sievietes, vecāki cilvēki. Pilsētā palikuši gandrīz vai tikai vienīgi karotāji, stāsta Abdulla. Pats gan nekarojot, jo esot jau pietiekami vecs vīrs, gandrīz 50 gadi.
Nobraucam vēl vairākus kilometrus. Tas ir galējais postenis, tālāk par kuru žurnālisti vairs netiek laisti. Ir tieši pusdienas laiks. Kāds skaļrunis aicina uz lūgšanu. Starp kaujas apvidniekiem noklāti nelieli paklājiņi un lakati. Uz lūgšanu vienā rindā nostājušies vismaz divdesmit vīru. Citi pusdieno. Pupiņas, maizi un paciņu ar sulu izsniedz no divām mašīnām.
Idrīzs ir inženieris mehāniķis, kas iesaistījies palīdzības sniegšanā karotājiem. Organizē pārtikas piegādes. "Es palīdzu, ja iespējams. Ko jūs te redzat – skolotājus, strādniekus un studentus. Ņemiet vērā, ka mēs cīnāmies par savu brīvību, ne jau par naudu. Un Kadāfi – lai viņš iet kur grib! Jūs vaicājat par NATO, bet ko tas dod – viņi lido pat simt reizes dienā, taču neuzbrūk. NATO ir jādara savs darbs efektīvi un mēs darīsim savu." Par revolucionāriem melīgi stāstot, ka tie esot islāma radikāļi, taču tas neesot patiesība. "Ir tieši otrādi – Kadāfi pusē ir ārzemnieki – algotņi, kas nogalina civilos iedzīvotājus," saka Idrīzs.
Par to, ka tālāk aiz šī posteņa ir pavisam cita – bīstamāka - realitāte, pārliecināmies nedaudz vēlāk. Vietējā slimnīcā satiekam ārstus no Bulgārijas un Ukrainas. Ķirurgs Mihails kopā ar savu sievu Lībijā nodzīvojis jau deviņus gadus. Ieguvis draugus un, pat neraugoties uz zināmu apdraudētību, neesot nopietni domājis par došanos projām. Tagad jau divus mēnešus nesaņemot algu, kas iepriekš bijusi gana pieklājīga – vairāk kā 2,5 tūkstoši dināru (pāri par 700 latiem). Saprotams, ka arī Ukrainā par tādu naudu neesot ko sapņot un uz dzimteni Mihailam pagaidām negriboties braukt. Jau drīz ķirurgam arī tiek piegādāts darbs – jāpalīdz četriem ievainotajiem. Trīs no tiem tikuši sveikā pavisam viegli – vienam lode skārusi kāju, bet diviem viegli ievainojumi rokā. Ceturtajam lode caururbusi krūtis. Pēc pirmās palīdzības sniegšanas šo brīvprātīgo karavīru droši vien vedīs uz slimnīcu Bengāzi.
Ata Klimoviča speciālreportāžas no Lībijas atbalsta Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
