Atlūzas: Masīvs, darbīgs un (dažiem) ienesīgs kvests – kā Donbasa iedzīvotāji pielāgojušies neatzītajai DTR
Foto: spektr.press

Dzīve pašpasludinātajā un neviena neatzītajā "Doņeckas tautas republikā" (DTR) līdzinās savdabīgam daudzdzīvokļu namam, kur katrā stāvā mitinās cita līmeņa iedzīvotāju grupas – atkarībā no ranga un budžeta. Tiešsaistes žurnāls "Spektr" un "Delfi" nolēma noskaidrot, kā pēc tik daudziem kara gadiem Donbasa iedzīvotāji 2021. gadā pielāgojušies DTR neatzītajam statusam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Hipotētiskā DTR augstākajā līmenī ir turīgi uzņēmēji, varas struktūru, militārie un visu iespējamo valsts iestāžu vadītāji, zemāk iekārtojušies valsts ierēdņi ar pieklājīgām darba algām, vēl zemāk – budžetnieki, kas vienkārši saņem algu regulāri un laikus, par viņiem sliktāk jūtas bijusī "darba gvarde" – ogļrači un metalurgi, kam par neleģitīmo darbību naudu izsniedz pa porcijām un ar kādu trīs mēnešu nokavēšanos.

Turklāt ar viņiem par vietu šajā "stāvā" konkurē "veiksmīgie" pensionāri. Veiksmīgie – tās ir ģimenes ar pensionētiem raktuvju strādniekiem, kam pensijas ir lielas, turklāt arī "regress" – piemaksas par šahtās atstāto veselību. Bieži vien šādi pensionāri nežēlo naudu izbraucienam uz pārējo Ukrainas teritoriju un tādā veidā saņem divas puslīdz vienādas pensijas – gan rubļos, gan grivnās.

Privātās sarunās no Pensiju fonda rubļos izmaksāto naudu Doņeckas tautas republikā dēvē par "Krievijas palīdzību", bet "pelnītā pensija" attiecīgi ir tikai no Ukrainas. Pie šāda scenārija nepavisam nav kauna saņemt divas pensijas.

Vissliktāk klājas tiem pensionāriem, kas dažādu iemeslu dēļ vairs nebrauc uz Ukrainas kontrolēto teritoriju, tādējādi saņemot tikai vienu minimālo pensiju mēnesī – rubļos.

Nekādas "epidēmijas"

Visi šie ļaudis mijiedarbojas, mainās pa "stāviem", izveidojuši savas nereti visnotaļ ērtās izdzīvošanas shēmas (tam taču bija laiks – veseli septiņi gadi!), dažiem gan tās kardināli mainījušās 2020. gadā. Atbilstoši vietējai oficiālajai statistikai DTR dzīvo 2,2 miljoni cilvēku, apmēram vienam procentam iedzīvotāju – 21 532 personām – līdz 2021. gada 6. februārim bija atklāts Covid-19.

Par šiem statistikas datiem, kuros visi reālie rādītāji kā stratēģiska informācija ir strikti noslepenoti, smaida pat Doņeckā, tomēr Covid-19 izraisītā pandēmija pašpasludinātās republikas iekšējo dzīvi nav ietekmējusi visai stipri. Te jau kopš epidēmijas pirmsākumiem vārds "karantīna" ir aizliegts, ar īpašu rīkojumu noteiktajā "paaugstinātas gatavības režīmā" netika ierobežots neviena nodokļus maksājoša uzņēmuma darbs. Ukrainas nekontrolētajās teritorijās saglabājās jau iepriekš spēkā esošā komandantstunda, kā arī pārvietošanos ierobežoja jauni kontrolpunkti, taču kafejnīcas, frizētavas, sabiedriskais transports, fabrikas un rūpnīcas strādā, kā strādājuši, protams, ievērojot stingru aizsargmasku režīmu. Skolas un augstskolas pārgāja uz attālinātajām mācībām, vasarā kādu brīdi tika ierobežota iebraukšana divos DTR kūrortciemos Azovas jūras piekrastē, savukārt pavasarī slēdza iebraukšanu kādā "stratēģiskā" pilsētiņā pie teritorijas dzīvotspējai nepieciešamās Kurahovas TES.

Atlūzas: Masīvs, darbīgs un (dažiem) ienesīgs kvests – kā Donbasa iedzīvotāji pielāgojušies neatzītajai DTR
Foto: spektr.press

Bet citādi – Doņeckā notika plaši apmeklēti Jaungada pasākumi, kādi nebūtu iedomājami Maskavā vai Kijevā. Pirms gadumijas bērni tika vesti uz vietējo cirku, sēdinot bez jebkādiem sociālās distancēšanās ierobežojumiem, savukārt restorānu un kafejnīcu vienīgais ierobežojums bija komandantstundas ievērošana. Galvenā un būtiskākā izmaiņa DTR parasto pilsoņu ikdienā – kopš 2020. gada marta slēgti auto iebraukšanas un izbraukšanas kontroles punkti Donbasā. Tagad no Doņeckas uz Harkovu un Kijevu nākas braukt cauri Rostovai pie Donas, tas ir dārgi un ilgi.

Dokumenti – tas jau ir izdzīvošanai



Covid-19 pandēmija kļuvusi par formālu iemeslu jau teju pilnīgai Donbasa kontaktlīnijas blokādei no DTR puses, pārtrūkusi ikmēneša civiliedzīvotāju straume pāri frontei, reizē ar to izsīkusi arī viņus pavadošā naudas un preču plūsma. Šis jau vairāk nekā 11 mēnešus ilgais eksperiments ar teritoriju atdalīšanu no pārējās Ukrainas gaismā izcēlis daudzas agrāk nemanītas tendences, piemēram, kļuvis acīmredzams, ka dzīve pašpasludinātajā republikā kļuvusi par jauno, īpašo realitāti. Vairs nav īslaicīgās "kamēr notiek karš", tās vietā ir īpaša ikdiena līdzās Ukrainai un ārpus Krievijas.

Šajā realitātē lielākās daļas iedzīvotāju ikdienā nav vietas lojalitātei pret Krieviju vai Ukrainu, izveidojusies ikdienas izdzīvošanas prakse un sava veida ideoloģija – "vitalitāte par spīti visam", kad visi kara un miera jautājumi ir iznesti ārpus iekavām, bet mērķis ir daudzmaz komfortabla savas ģimenes dzīve. Ne vairāk un ne mazāk.

Veiksmīgam vidusmēra doņeckietim tagad ir papīra (tas ir svarīgi!) Ukrainas iekšējā pase ar dzīvesvietas norādi, Ukrainas pilsoņa ārzemju biometriskā pase, DTR pase un Krievijas pilsoņa pase. Vēl veiksmīgākam ir arī Krievijas ārzemju pase un/vai vecā, "nebiometriskā" ukraiņu pase, ko noplivināt, šķērsojot Krievijas–Ukrainas robežu. Visveiksmīgākie pamanījušies noformēt Krievijas pilsonību, apejot "republikānisko pasportizācijas" programmu – kaut kur pie radiem Pleskavā, Altajā – vai strādājot Lipeckas metalurģijas kombinātā, – kopā ar reģistrētu dzīvesvietas adresi Krievijā!

Pases, kas tiek formētas DTR migrācijas dienestā un izsniegtas Krievijas pilsonības iegūšanas punktos Rostovas apgabalā, ir bez dzīvesvietas pieraksta, tās nedod tiesības saņemt Krievijas pensiju, mātes kapitālu vai Krievijas Federācijas valsts medicīnisko apdrošināšanu. Ikviens jaunās Krievijas pases ieguvējs no Doņeckas saprot, ka Krievijā viņam ir īpašs pilsoņa statuss – ne otršķirīgs, bet arī ne pirmšķirīgs, zemāks nekā rostoviešiem, taču augstāks nekā viesstrādniekiem no Vidusāzijas, kam nav nekādu tiesību.

Tomēr Krievijas valdība vēl 2020. gadā, "humānu apsvērumu vadīta", Doņeckas un Luhanskas apgabalu iedzīvotājus ieskaitīja īpašā grupā – neraugoties uz koronavīrusu, tās pārstāvjiem nav karantīnas, viņi drīkst brīvi šķērsot Ukrainas un Krievijas robežu, iebraukt Krievijas Federācijā no Doņeckas puses, kā arī izbraukt no Krievijas pāri robežai Harkovas vai Kijevas virzienā.

Atlūzas: Masīvs, darbīgs un (dažiem) ienesīgs kvests – kā Donbasa iedzīvotāji pielāgojušies neatzītajai DTR
Foto: spektr.press

"Tāda ķīvēšanās." Kara ģeogrāfijas brīnumi jeb kādēļ no Ukrainas uz Ukrainu tagad ātrāk nokļūt cauri Krievijai.


Svarīgi saprast, ka krievu robežsargi pāri robežām laiž, balstoties uz aktuālo dokumentu, kas apliecina dzīvesvietu Donbasā. Šim nolūkam nepieciešama papīra Ukrainas pase ar atbilstošu ierakstu vai DTR izdota pase. Ar Krievijas pasi bez vērā ņemama iemesla no Krievijas var neizlaist, kā arī liegt iekļūšanu Ukrainā, jo – ir taču karantīna! Ar DTR pasi uz Ukrainas robežas var pat aizturēt – jo ir acīmredzams fakts par "sadarbošanos ar teroristu organizāciju" – par tādām tiek uzskatītas visas DTR struktūras. Ar Ukrainas pasi bez Doņeckā reģistrētas dzīvesvietas DTR neiekļūt – "Spektr" korespondents bija aculiecinieks tam, kā Novoazovskas robežpostenī atpakaļ uz Krieviju deportēja militārā operācijā krituša DTR karavīra māti – sievieti, kam pasē bija reģistrēta dzīvesvieta Harkovā, neielaida "apskatīt dēla pieminekli".

Tikmēr vietējie Ukrainas pilsoņi, kam papīra pases no neskaitāmajām pārbaudēm kontrolpunktos un uz robežas jau jūk pa visām vīlēm, Ukrainas pasu galdos jau sāk saņemt modernas plastikāta ID kartes kopā ar savādu A4 formāta izziņu par dzīvesvietu – ko līdzīgu mandātam no pilsoņu kara laikiem (Donbasa kontrolpunktos un Krievijas robežposteņos, protams, nav aprīkojuma, kas nolasītu informāciju par reģistrēto dzīvesvietu no ID karšu čipiem). Tā nu vairumā Krievijas robežpunktu cilvēkus ar šiem papīriem un ukraiņu plastikāta kartēm krievu robežsargi savā valstī neielaiž. Atkal jau – jaunā plastikāta Ukrainas pase, ko izsniedz kopš 2016. gada, jebkuram varas pārstāvim Doņeckā ir pazīme, ka šīs pases uzrādītājs nav lojāls DTR. Tādēļ paša drošības labad, lai pārvietotos pa Krieviju un DTR teritoriju, ir jāsaņem DTR pase. Taču uz tās iegūšanu rindā jāgaida pusotru gadu! Un pēcāk, kad dokumenti iesniegti, gatavā pase jāgaida no trim līdz sešiem mēnešiem.

Ar ukraiņu ID karti Krievijā ielaiž tikai caur robežposteni netālu no Melovojes ciema Luhanskas apgabalā Ukrainā. Bet, lai tur nokļūtu, jāpārvar baiss, pilnībā izdangāts un neizmantojams ceļš cauri Luhanskas apgabalam.

"Katrā kontrolpunktā katrs ukraiņu karavīrs ir vicinājis, vicinājis, vicinājis un vēlreiz vicinājis manu pasi, līdz tā izjuka!" stāsta nodzītas "Škoda Fabia" vadītājs Sergejs, lavierējot cauri pilnībā izpostītās Luhanskas šosejas bedrēm. "Ticiet man, es beigu beigās jau sāku uz viņiem kliegt: "Ko tu tur skaties?! Lappusi ar vārdu "SEPAR" es izplēsu jau 2014. gadā!" Tagad pie mazbērniem uz Doņecku braucu caur Melovoji – ar šo karti un papīru."

Sergejam ir 65 gadi, viņš agrāk bija tālbraucējs, tieši pirms kara par uzkrājumiem nopirka sev lauku māju "pensijas gadiem" Novoandrejevkas ciemā – vien 15 kilometrus no Doņeckas. Tagad dzīvo savā mājā līdzās frontes līnijai, savukārt sieva ar bērniem un mazbērniem mitinās Doņeckā. Viņus šķir 160 kilometri un divas diennaktis ceļā cauri Krievijai. "Koronavīrusa" gadā viņš šo ceļu mērojis piecas reizes, ik reizi ar pilnu bagāžnieku – gan turp, gan atpakaļ. Viņš ņem arī ceļabiedrus, prasot apmēram 100 eiro vienā virzienā. Tā kā mašīnai ir Ukrainas reģistrācijas numuri, Krievijas robežu šķērso bez problēmām, taču DTR teritorijā viņu aptur un pārbauda katrs formā tērptais cilvēks.

Sergejam piederošā automašīna, 2004. gada "Fabia", atdzīta no Prāgas, kur uz dzīvi iekārtojies znots. Viņš drīzumā plāno pie sevis vest Doņeckā palikušo sievu un bērnus. Kopumā šis ir Doņeckas apgabalam tipisks ērmots izdzīvošanas stāsts. Sergejs saņem divas pensijas: Ukrainas un "krievu" Doņeckas tautas republikā, viņš regulāri izņem ukraiņu grivnas no sievas pensijas kartes, agrāk veiksmīgi sargāja sievu no ukraiņu sociālo dienestu pārbaudēm, apstiprinot, ka viņam ar kundzi ir "imigrantu" statuss, bez kura pensiju nedabūt. Tikmēr znots ir peļņā ārpus DTR, ģimene pacietīgi gaida, kas pienāks pirmais – labāki laiki un tēva atgriešanās mājās vai pārcelšanās uz dzīvi ārzemēs. Un katra kapeiciņa tiek sūtīta uz mājām!

"Es esmu tāda muļķe!"


DTR ekonomiskā eksistence no malas atgādina sava veida reanimāciju – viss atkarīgs no mākslīgās plaušu ventilēšanas, skābekļa padeves režīmiem. Būtu kļūdaini sacīt, ka "skābekli" pensijas un budžeta rubļu veidolā ik mēnesi te iepumpē tikai Krievija. Ukrainas sociālās politikas ministre Marina Lazebnaja ne reizi vien teikusi, ka Ukrainas pensiju šobrīd saņem 660 tūkstoši cilvēku, kam reģistrētā dzīvesvieta ir nekontrolētajās Donbasa teritorijās, – ik mēnesi nauda, trīsarpus miljardi grivnu (tie ir apmēram 103 miljoni eiro), tiek pārskaitīta uz Ukrainas banku kontiem.

Jāpiebilst, ka, pēc ministres teiktā, sākoties karam, nekontrolētajās teritorijās palika apmēram 1,2 miljoni pensionāru. Pensiju sev pieprasīja viens miljons cilvēku, par pārējiem, aptuveni 150 tūkstošiem, Ukrainas Pensiju fondam nav nekādas informācijas.

Simtiem tūkstošu sirmgalvju cīnās par savu naudu un ik mēnesi veido 100 miljonu eiro naudas plūsmu, kas pati sevi neiztērēs, – DTR nav banku sistēmas, līdzekļi no ukraiņu kartēm kaut kā jāizņem, skaidrā nauda jāatved uz nekontrolējamo teritoriju, par šo ceļu maksājot pārvadātājiem vai naudas "atprečošanas" uzņēmumiem, valūtas maiņas kantoriem, modriem robežsargiem un muitniekiem par acu pievēršanu.

Cīņa par pensiju naudu DTR ir masīvs, grūts un ienesīgs kvests


"Es esmu tāda muļķe!" lakatos ietinusies vecmāmuļa ceļmalā paslīd un nogāžas uz ledus. Mēs, viņas ceļabiedri, ar šausmām uzlūkojam kundzes apjomīgo mugursomu un lielo somu, kas kaut kā jāiestūķē mūsu "tačkā", – paši knapi spējam nostāvēt, smidzina ziemas lietus, kas tūlīt pārvēršas plānā, slidenā ledus kārtā zem kājām. Auksts, tumšs, vējains, neprātīgi slidens, bet priekšā vēl "izkraujas" autobuss ar tādiem pašiem "tūristiem", kas dosies Ukrainas virzienā, – viņi vēl kaut kā jāapsteidz!

Uz neuzdoto jautājumu par milzu somām mūsu vecmāmuļa pēkšņi sāk kliegt: "Tur pīrādziņi ar kartupeļiem, sarēķināts, lai pietiktu visām dienām, ūdens un gultas veļa vilcienam!"

Sirmgalves klasiskais, ekonomiskais ceļš no DTR uz Ukrainas kontrolēto teritoriju tiek mērots arī ar Kijevas vilcienu līdz Borispolei, ceļā jāpavada divas diennaktis... Ceļabiedre lūdz viņu uzrunāt par Aleksejevnu. Viņa ir no Torezas pilsētas, brauc uz Borispoli Kijevas pievārtē, jo 2014. gadā, kā tagad izrādījies – neveiksmīgi (tālu!), reģistrējusies pie draudzenes kā "imigrante". Aleksejevna ļoti nervozē, baidās no negodīgiem cilvēkiem – viņa ir ļoti bagāta pensionāre, viņai kopš 2020. gada marta kontā uzkrājušies veseli 16 tūkstoši grivnu (nedaudz mazāk par 500 eiro)!

Kamēr visu nakti braucam Belgorodas virzienā, vecmāmuļa pamazām izpļāpā visus savus noslēpumus – ceļu viņa aprēķinājusi ļoti rūpīgi – rubļos, taču nav ieskatījusies kalendārā. Tā nu Rostovas autoostā nonākusi nepāra datumā, bet autobusi par 1800 rubļiem kursē tikai pāra datumos. Cik no viņas paņēma mūsu taksists, sieviete neatklāja – katram no trim līdzbraucējiem bija sava cena. "Spektr" korespondents brauca par 4000 rubļiem, jūrnieks Andrejs – par 5000, bet no pensionāres acīmredzot prasīja mazāk. Viņai līdzi bija ilgi lolota 200 grivnu banknote, ko aizņēmusies no kaimiņienes Torezē. Par šo naudu Aleksejevna plānoja braukt kopējā vagonā no Harkovas uz banku Kijevā, lai izņemtu savu ilgi gaidīto pensijas naudu.

Nauda pašas pelnīta, ļoti dārga un taupīta, bet svarīgākais – līdz pat sirmam vecumam viņa nekad nav bijusi "inerneta bankingā", nav nopirkusi viedtālruni un attiecīgi nav ielādējusi "Oščadbank" mobilo lietotni. "Pie mums uz rajonu darboņi (tā Aleksejevna sauc nelegālos finansistus – red.) brauc atprečot pensijas – atdod viņiem karti, paroli, dokumentu kopijas, bet viņi pēc divām nedēļām atved naudu grivnās vai, ja gribi, jau rubļos, bet pēc kursa 2,4! (Vidējais KF Centrālās bankas kurss ir 2,7.) Un par to viņi ņem no 15 līdz 20 procentiem no tavas pensijas – kā izdodas vienoties!" sūkstās Aleksejevna. "Tu taču saproti, ka es visu redzu," viņa turpina, "tas puika pie mums agrāk brauca ar "IŽ Kombi", bet tagad viņam piecstāvīga mašīna, es tai pat nosaukumu nezinu. No mums nopelnīja!"

Aleksejevna spiesta glābt savu pensiju, dodoties grūtā braucienā, vairums citu pensionāru vai nu atdod savas bankas kartes pārbaudītiem "palīgiem", vai arī "maiņas punktos" pārskaita naudu uz DTR finansistu uzticības personu kontiem Ukrainas bankās – pretī saņemot rubļus par pazeminātu valūtas kursu un atdodot komisijas maksu.

Nauda. No kā iztiek doņeckieši


Pensijas un budžeta darbinieku algas DTR no 2021. gada 1. janvāra oficiāli palielinātas par kārtējiem 20–28 procentiem, šāds paaugstinājums kopš 2019. gada notiek regulāri, divas reizes gadā – 1. jūlijā un 1. janvārī. Šādas rīcības mērķis, ko sinhroni paziņoja vietējā vara gan Doņeckā, gan Luhanskā, – valsts un budžeta iestāžu darbinieku algas, kā arī pensijas pacelt līdz kaimiņos esošās KF Rostovas apgabala vidējam līmenim. Tagad, kad noticis kārtējais palielinājums, visbiežāk saņemtā minimālā pensija DTR būs 5600 rubļi (59 eiro), policijas majora līmeņa darbiniekiem, valdības departamentu priekšniekiem, vietējās valsts bankas priekšnieka alga pārkāpa 35 tūkstošu rubļu (ap 370 eiro) slieksni, ierindas darbinieki saņem ap 14–16 tūkstošiem (150–170 eiro) rubļu.

Atlūzas: Masīvs, darbīgs un (dažiem) ienesīgs kvests – kā Donbasa iedzīvotāji pielāgojušies neatzītajai DTR
Foto: spektr.press

"Novembrī mūs pasludināja par pilnvērtīgiem valsts darbiniekiem, no šī gada 1. janvāra algu paaugstinājuma esam ieguvēji – agrāk saņēmu 12 tūkstošus rubļu, tagad saņemšu 15," "Spektr" stāsta Tatjana, pilsētas administrācijas darbiniece kādā no DTR "negalvaspilsētām". "Bērni izauguši, vīram darba nav, viņa pensija ir septiņi tūkstoši, kopā ar manu algu iztiekam līdz ar nagiem."

Kādēļ Tatjana jūtas kā ieguvēja? Vietējās varas izziņotā atalgojuma palielināšana ir plānots pasākums, tai vajadzētu skart visus – gan ierēdņus, gan parastos valsts darbiniekus. Tikai tāds sīkums – medicīnas darbiniekiem un skolotājiem paaugstināja bāzes likmes, taču atcēla piemaksas par naktsmaiņām, smagiem darba apstākļiem un citiem faktoriem – dažviet darbiniekiem atalgojums tādā veidā pat saruka, citiem palielinājās tikai par 3 procentiem. Budžeta darbinieki salīdzinājumā ar valsts ierēdņiem ir acīmredzami zaudētāji – uz viņu rēķina sāka ekonomēt.

Kā "Spektr" korespondentam pastāstīja kādas vietējās klīniskās slimnīcas reanimācijas ārsts, līdz janvārim viņa atalgojums ar visām piemaksām bija ap 20 tūkstošiem rubļu (214 eiro) mēnesī, no tiem 16 tūkstoši – pamatlikme, pārējais kā piemaksa par diennakts dežūrām un citu profesionālo specifiku. "Mums paziņoja par algas pielikumu, bet savā tabelē atklāju, ka visas piemaksas saglabātas, taču mana pamatlikme tagad ir nevis 16, bet 13 tūkstoši. Dzirdēju, ka citās slimnīcās likmi pacēla, taču nogrieza piemaksas, kā rezultātā alga pēc nodokļiem ir mazāka. Kādēļ tā? Mums neviens nepaskaidroja," stāsta mediķis, kas vēlējās palikt anonīms.

Taisnības labad jāsaka, ka pirms trim gadiem, 2017. gada rudenī, šīs nodaļas ārstiem pamatlikme bija 7,5 tūkstoši rubļu, bet kopējais atalgojums ap 12 tūkstošiem. Pēdējos gados atalgojums ir palielinājies, tomēr nesenāko kāpumu budžeta iestāžu darbinieki uzlūko ar kurnēšanu – tā drīzāk esot līdzekļu ekonomēšana uz vispārējā cenu pieauguma fona.

"Mums palielināja algas par 17 procentiem – pamatlikmi, bez piemaksas par klases audzināšanu, bez "burtnīcām", bez visām ekstrām," stāsta skolotāja Tamāra no Makejevkas. "Mana likme bija 8000 rubļu, tagad palielināja līdz 9360, par klases audzināšanu un burtnīcu labošanu arī pielika 17 procentus, bet mums vēl bija piemaksa, ko šeit sauc "spriedze" – par darbu kara apstākļos. Man šī piemaksa bija 3000 rubļu, tie ir 40% no plikās likmes, bet tagad "spriedze" ir mainījusies no 10 līdz 15 procentiem – kā nu kuram. Manu likmi palielināja par 1360 rubļiem, par burtnīcām un klasi pielika kapeikas, bet no "spriedzes" man noņēma 1500 rubļus. Kopumā var teikt, ka daļai kolektīva algas palielinājuma nav, tā pat ir samazinājusies – īpaši tiem, kas nestrādā pilnu slodzi. Man ir pusotra slodze, alga palielinājās par kriksīti, bet runā, ka visi komunālie maksājumi augs par 30 procentiem, pārtikas cenas kāpj katru dienu, vakar pirku sviestu, tas maksāja 140 rubļus, kaut pirms tam bija 70! Cilvēki ir sašutuši, algu palielinājums ir tikai tādēļ, lai televīzijā par to pateiktu!"

Vidējā alga skolotājiem mācību iestādē, kurā strādā "Spektr"' sarunbiedre, ir 11–12 tūkstoši rubļu (118–128 eiro), Tamāra reizēm saņem līdz 15 tūkstošiem rubļu (160 eiro) par virsstundām, uz ko var cerēt tikai skolotāji ar deficītu specializāciju. Piemēram, krievu valodas un literatūras skolotāju Doņeckas tautas republikā ir pārpārēm, viņiem pat nepietiek stundu.

Tikmēr raktuvju strādnieku, metalurgu, kabeļu rūpnīcas un citu rūpniecisko uzņēmumu strādnieku algas DTR nav augušas nemaz, vēl ļaunāk – alga kavējas vidēji trīs mēnešus un nekad netiek izmaksāta pilnībā. "Paziņa visu laiku draud, ka brauks projām, uz Noriļsku, bet pats regulāri iet zem zemes Marjinkā (šahtas šķērso kontaktlīniju – red.) – strādā Avakumova šahtā," stāsta Doņeckas iedzīvotājs Sergejs, kurš tagad pēc rotācijas strādā Krievijas pusē, Rostovā pie Donas. "Viņš decembrī saņēma 25 procentus par augustu, sieva īrē darba vietu manikīra salonā – mēnesī nopelna kādus piecus tūkstošus. Viņa parastie 25 procenti no algas arī ir 7–8 tūkstoši. Savs miteklis, komunālie maksājumi zemi, šahta parādu sola kaut kad atdot. Paziņam ir augstākā izglītība, bet viņš strādā raktuvēs zem zemes, jo tur pieklājīgas algas. Pat ja maksā tikai pa daļām, tas esot kaut kas. Cilvēki degradējas!"

Doņeckas tautas republikā visa lielā rūpniecība atņemta īpašniekiem un nodota Dienvidosetijā reģistrētajai slēgtajai akciju sabiedrībai "Vneštorgservis" – "ārējai pārvaldībai". 2021. gada 19. janvārī Doņeckas lielākajā metalurģijas rūpnīcā (DMZ) darbinieki pēc vadības pavēles rakstīja atlūgumu, kā arī iesniegumu ar lūgumu pieņemt darbā jaunajā sabiedrībā ar ierobežotu atbildību "DMZ". Slēgtā AS "Vneštorgservis" ārpus savas kontroles izstūmusi jau divas nerentablas "filiāles" – DMZ un Jenakijevas koksa un ķimikāliju rūpnīcu.

Slēgtās AS "Vneštorgservis" ģenerāldirektors, bijušais Irkutskas apgabala vicegubernators Vladimirs Paškovs ir arī DTR valdības vicepremjers, bet viņa padomnieks uzņēmumā Aleksandrs Anančenko jau divus gadus ir arī DTR premjerministrs. Tad nu divas rūpnīcas pāriet no Vladimira Paškova pie Aleksandra Anančenko vai otrādi – kā nu kuram labpatīk.

Tomēr DMZ bijušajiem darbiniekiem nav izmaksāta alga par pusgadu, rūpnīca gadu nav maksājusi nodokļus, bērnu naudu un ieskaitījumus pensiju fondā, bet nu tā ir kaut kāda SIA "DMZ". Cilvēki jūt, ka rūpnīcas ļaudis arī sāk šķirot kategorijās – tajos, kuriem algu nemaksās retāk, un tajos, kuriem nemaksās biežāk. Visos uzņēmumos, kurus kontrolē "Vneštorgservis", ir problēmas ar algu maksājumiem, ir skaidrs, ka tajās rūpnīcās, no kurām nerentabilitātes dēļ atsakās pat visuresošā slēgtā akciju sabiedrība, ar naudu labāk nekļūs.

"Ziemeļu vējš" – tā DTR dēvē visaptverošo Krievijas ietekmi uz visiem procesiem pašpasludinātajā republikā. Šo teritoriju iedzīvotāju dzīve ir pilnībā mainījusies, nākas meklēt aizvien jaunus veidus, kā izdzīvot. Ļaudis šeit ļoti slikti saprot iemeslus un jēgu tam, kādēļ vietējā "valdība" atdod rūpnīcas un raktuves dažādām SIA un SAS, taču viņi prot saskaitīt naudu savā kabatā. Vairāk un laikus maksā "pakalpīgajiem" – valsts darbiniekiem un militārpersonām, budžeta darbiniekus baro, tomēr tur "melnajā ķermenī", savukārt rūpniecībā strādājošie lēnām, bet pārliecinoši tiek spiesti braukt peļņā uz Krieviju, lai kaut kā pabarotu ģimeni.

DTR tauta lielākoties ir disciplinēta, kur sūtīs, tur virzīsies. Uz šī fona DTR valsts ierēdņi kļuvuši par jauno eliti. Un nepārprotami veidojas vēl viens slānis – starp tiem, kas sēž mājās bez naudas, un tiem, kas brauc strādāt uz Krieviju.

Valsts darbs kā ceļš uz panākumiem vai izmeklēšanas izolatoru


Vien Luhanskas un Doņeckas tautas republikās uz katra staba var atrast sludinājumus, kuros piedāvā starpnieka pakalpojumu kukuļdošanai iebraukšanas un izbraukšanas kontrolposteņos, robežpunktos, Pensiju fondā un Ukrainas pasu galdos. Tikai šajās pašpasludinātajās republikās savus pakalpojumus neslēpti reklamē firmas, kas "apiet" Krievijas un Ukrainas banku sistēmas vai piedāvā, piemēram, "izgatavot Ukrainas ID pasi par 10 000 rubļu, neizbraucot no DTR". Robeža starp korupcijas "biznesu" un dokumentu viltošanu ir ļoti šaura.

Atlūzas: Masīvs, darbīgs un (dažiem) ienesīgs kvests – kā Donbasa iedzīvotāji pielāgojušies neatzītajai DTR
Foto: spektr.press

Līdztekus starpnieku kantoriem, kas organizē pases saņemšanu Ukrainas teritorijā, darbojas arī uzņēmumi, kas ukraiņu papīra pasēs pašrocīgi ielīmēs jaunu fotogrāfiju, sasniedzot 25 un 45 gadu vecumu, – bez tās pase kļūst nederīga. Samērā daudzas šādas "firmas" prasa samaksu nevis par korupcijas shēmas organizēšanu Ukrainas migrācijas dienestā, bet par banālu dokumenta viltošanu, akurāti ielīmējot pasē fotogrāfiju turpat Doņeckā.

Bijusī DTR tieslietu ministre Jeļena Radomskaja pat nāca klajā ar publisku skaidrojumu – pases ar mājās pārlīmētu fotogrāfiju netiek iekļautas elektroniskajās datubāzēs, tādēļ Krievijas robežsargi var aizturēt tādas pases uzrādītāju.

Tā kā nav nekādas saprotamas ideoloģijas, kā arī izjūtas par visa notiekošā īslaicīgumu, korupcija nešķiet apkaunojoša vai nepieņemama – ikviens cenšas pasargāt savas ģimenes nākotni – kaut ar naudu, vienalga, kādā veidā gūtu.

DTR teritorijā nav privātīpašuma, vairums lielo un arī mazo uzņēmumu patvaļīgi nonākuši dažādu ministriju, valsts uzņēmumu vai vienkārši "uzraugu" "ārējā kontrolē". Tā rezultātā veidojas visnotaļ ērmotas konfigurācijas, piemēram, DTR kapu rakt drīkst tikai valsts! Savulaik visi apbedīšanas biroji tika nacionalizēti un apvienoti vienotā uzņēmumā "Ritual", kas dara visu – sniedz apbedīšanas pakalpojumus, pārrauga kapsētas un visus zārku un sēru vainagu veikalus pie tām.

Tāpat kā skaidrās naudas avots "nacionalizēti" visi tirgi, izveidojot valsts uzņēmumu "Rinki Donbassa" ("Donbasa tirgi"), kas ar policijas un valsts administrācijas atbalstu kopīgiem spēkiem cīnās ar jebkurām "stihiskas tirdzniecības" izpausmēm.

Atlūzas: Masīvs, darbīgs un (dažiem) ienesīgs kvests – kā Donbasa iedzīvotāji pielāgojušies neatzītajai DTR
Foto: spektr.press

Loģiski, ka apbedītāji un tirgotāji savos valsts uzņēmumos nav patstāvīgi, tie kopā ar nacionalizētajām viesnīcām iekļauti valsts korporācijā "Doneckije tehnologii" ("Doņeckas tehnoloģijas").

Par propagandu atbildīgā DTR Informācijas ministrija "pārņēmusi kontroli" pār privāto laikrakstu tipogrāfiju "Donbass", savā paspārnē izveidojusi pāris desmitu aģitācijas izdevumu reģionos un pilsētās, tos izdod un drukā "savā" tipogrāfijā, avīžu papīru ievedot ar starpnieku palīdzību no Krievijas.

Galu galā ar propagandas un aģitācijas finansēšanu no ārējiem līdzekļiem radīts neviena nekontrolēts, slēgts valsts holdings, kas pārņēmis visu – no maketiem un laikrakstu drukāšanas līdz pat pārdošanai. Arī televīzijas finansējums plūst caur Informācijas ministriju. "Doņeckas tautas republikā" visnegaidītākās nozares kļūst par "zelta raktuvēm".

Ukrainas čempionu, futbola kluba "Šahtjor", bāze atrodas Kiršas ciemā. Pateicoties kluba centieniem, stadions "Donbass Arena" tiek uzturēts salīdzinoši pieklājīgā stāvoklī, savukārt fanu kafejnīca, kā arī satriecošais kluba muzejs Pasaules kausa laikā Krievijā tika atvērts apmeklētājiem. Toreiz DTR uz spēļu laiku pārcēla komandantstundu no pulksten 23 uz vieniem – pāris stundu vēlāk, tādēļ sporta bāru darbs kļuva teorētiski iespējams. Kafejnīca nenonāca ierēdņu kontrolē, un nu "sporta bārs" nedarbojas.

Atlūzas: Masīvs, darbīgs un (dažiem) ienesīgs kvests – kā Donbasa iedzīvotāji pielāgojušies neatzītajai DTR
Foto: spektr.press

"Donbass Arena" notiek ekskursijas, biļetes cena 150 rubļu, muzeja apmeklējums – 60 rubļi. Unikālā ekspozīcija, kurā apskatāms arī "Šahtjor" 2009. gadā izcīnītais UEFA kauss, pārdēvēta par "Donbasa sporta slavas muzeju", te tagad pelna DTR Sporta ministrija.

Visdažādākās ministrijas un valsts uzņēmumi pelna ne tikai monopola pozīcijās, par normu kļuvusi arī kukuļdošana par jebkuriem valsts iestāžu pakalpojumiem. Kuratori no Krievijas ļoti cenšas apkarot korupciju un ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu – Doņeckas tautas republikā uz laiku "iesēsties" īslaicīgās izmeklēšanas izolatorā var jebkura līmeņa ierēdnis.

Septembrī "par korupciju" tika arestēts valsts uzņēmuma-monopolista "Prodvižeņije" vadītājs Romāns Golovins – viņš Informācijas ministrijas vārdā kontrolēja visus Doņeckas reklāmas laukumus, kas savulaik atņemti Ukrainas vides reklāmas aģentūrām. Kā apgalvo "Spektr" avoti, decembrī Golovins pameta ieslodzījumu, pārejot uz mājas arestu. Pirms gadumijas sekoja citi skaļi aresti "par izspiešanu" – uz izmeklēšanas izolatoru tika nosūtīta valsts uzņēmuma "Voda Donbasa" ("Donbasa ūdens") vadība. Uzņēmuma vadītājs Maksims Leščenko savulaik, Aleksandra Zaharčenko laikā, bija DTR valsts administrācijas galvgalī, taču konfliktēja ar savu padoto Dmitriju Trapezņikovu. Par viņu konfliktu uzzināja plaša auditorija – pēc tam, kad Trapezņikovs strīda laikā ar pistoli cauršāva sava priekšnieka gurnu. Leščenko devās ārstēties, bet viņa amatu ieņēma Trapezņikovs. Pēc tam, kad tika nogalināts Zaharčenko, viņš pat uz nedēļu kļuva par visas DTR vadītāju. Tagad Trapezņikovs ir Elistas mērs Krievijā.

Nākamā DTR vadoņa Denisa Pušiļina laikā Maksims Leščenko atkal jau "uzrāpās" pa karjeras kāpnēm – līdz pat stratēģiski svarīgākā valsts uzņēmuma vadītāja krēslam. Un atkal nogāzās – iesēdās cietumā par "izspiešanu". Šādi stāsti par skaļiem arestiem Doņeckā nevienu nepārsteidz. Novembra beigās publiskajā telpā izsvieda informāciju par 400 miljonu rubļu nozagšanu valsts uzņēmumā "Rinki Donbassa" un ierosināto krimināllietu pret viena meitasuzņēmuma vadību par krāpniecību.

Decembrī tika arestēts vietējās varas partijas – sabiedriskās kustības "Doņeckas republika" – "Tautas družinu" vadītājs, bijušais Ukrainas boksa čempions un Eiropas čempions kikboksā Romāns Trošins. Viņu apsūdzēja naudas iekasēšanā no uzņēmējiem par "jumta" pakalpojumiem. Republikā labi pazīstamo personu arestēja DTR Iekšlietu ministrijas Organizētās noziedzības apkarošanas departaments – pēc tam, kad saņēma sūdzības no cietušajiem uzņēmējiem, kurus IeM "Tautas družinas" nez kādēļ nebija aizstāvējušas.

Romānu Trošinu uzskatīja par DTR vadītāja Denisa Pušiļina draugu. Pušiļins pats arī iecēla amatā Maksimu Leščenko. Tomēr pašpasludinātajā republikā realitāte ir pavisam vienkārša – situāciju pilnībā nekontrolē neviens.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Donbass Doņecka
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form