Atskats vēsturē: Austrumvācijas pēdējā cerība — donoru asiņu tirdzniecība
Foto: DELFI

Saprotot, ka valsts tūlīt bankrotēs un trūkst valūtas dažādu preču un izejvielu importam, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sociālistiskā Austrumvācija ķērās pie pēdējās eksportpreces, kas tai bija pieejama lielā daudzumā, – valsts iedzīvotāju asinīm.

Ziņas par Austrumvācijas asins biznesu izskanēja jau deviņdesmito gadu sākumā, drīz pēc Berlīnes mūra krišanas, kad atklātībā sāka parādīties līdz tam slepenībā turētie arhīvu dokumenti.

2014. gadā vācu vēsturnieks Tobiass Vunšiks izdeva grāmatu, kurā sīki izklāstīja Austrumvācijas uzņēmējdarbības formas, piemēram, to, ka cietumnieki bijuši spiesti ražot preces gan Zviedrijas mēbeļu un mājsaimniecības preču gigantam "Ikea", gan lielveikalu tīklam "Aldi", autoražotājam "Volkswagen" un citiem uzņēmumiem.

Savā grāmatā Vunšiks norāda: "Tā bija daļa no sistēmas. Viņi izmantoja cietumniekus ne tikai kā darbaspēku, bet arī fiziski ņēma viņu asinis un tirgoja Rietumiem." Tobiasa Vunšika pētījums radīja pamatīgu ažiotāžu Vācijas sabiedrībā, un vairākas amatpersonas, kuras pirms 30 gadiem bija piedalījušās "asiņu biznesā", taisnojās, ka toreiz nezināja, ka donori bijuši Austrumvācijas cietumnieki.

Savukārt šoruden nāca klajā vācu televīzijas seriāls "Deutschland 86", kas ātri iekaroja popularitāti. Tajā viena no sižeta līnijām stāsta par Austrumvācijas izmisīgajiem centieniem lāpīt valsts budžetu, rietumvalstīm tirgojot donoru asinis. Seriāla it kā neticamie notikumi skatītājiem lika uzdot jautājumu – vai tiešām kaut kas tāds varēja notikt, vai arī tā ir tikai seriāla autoru fantāzija?

Medicīnas pakalpojumu eksports

Astoņdesmito gadu sākumā Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR) bija spiesta ražot preces Rietumvācijas tirgum, lai iegūtu valūtu un spētu importēt sev nepieciešamās preces. 1989. gadā VDR valsts ārējais parāds bija vairāk nekā 20 miljardi ASV dolāru.

Arī valsts veselības aprūpes sistēma bija spiesta iesaistīties valūtas pelnīšanā, uzsver Erlangenes Universitātes Vēstures un medicīnas ētikas institūta pētnieks Rainers Eraicess. VDR Veselības ministrija noteica četrus virzienus, kā ar saviem resursiem varētu iegūt naudu, – eksportēt donoru asinis, rietumvalstīs izstrādātu medikamentu testēšanai izmantot austrumvāciešu pacientus, uzņemt ārvalstu medicīnas studentus VDR augstskolās, kā arī piedāvāt medicīniskās aprūpes pakalpojumus.

Ne visos šajos virzienos VDR bija panākumi: tikai daži jaunieši atbrauca studēt, pēc rietumnieku domām, noslēpumainajā un dīvainajā valstī, arī Rietumu pacientu interese par Austrumvācijas slimnīcām un piedāvātajām terapijām bija niecīga, teikts žurnālā "Deutsches Ärzteblatt" publicētajā pētījumā.

Turpretī daudzi starptautiski farmācijas uzņēmumi piekrita VDR piedāvājumam jaunu, vēl nepārbaudītu medikamentu testēšanas nolūkam izmantot ļaudis Austrumvācijā.

Tomēr visvairāk naudas VDR nopelnīja ar donoru asiņu eksportu. Asins tirdzniecības plāns VDR radās astoņdesmito gadu sākumā. No 1983. gada janvāra sāka darboties centralizēta sistēma, kas organizēja donoru asiņu tirdzniecību Rietumvācijā. Šo rūpalu VDR koordinēja Centrālais eksporta birojs un slepena Veselības ministrijas nodaļa – Komerciālās koordinācijas departaments (saīsinājumā KoKo).

Cietumnieku un studentu asinis

Sākumā donoru asiņu eksportam KoKo noslēdza līgumus ar vairākiem uzņēmumiem Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR), Austrijā, Itālijā un Šveicē. "Lai arī asins plazma mums ir nepietiekamā daudzumā, Veselības ministrija, pamatojoties uz pieprasījumu, nolēma tirgot plazmu uz Nesociālistisko ekonomisko zonu [rietumvalstīm]," Rainers Eraicess savā pētījumā citē VDR Valsts drošības ministrijas 1984. gada ziņojumu.

Saskaņā ar Erlangenes Universitātes pētījumā iegūto informāciju katra VDR apgabala atbildīgajam virsārstam bija noteiktas normas, cik litru donoru asiņu eksporta vajadzībām "jāievāc". Piemēram, Zūlas (pilsēta Tīringenē) rajonā mediķiem gada norma bija 400 litri "eksporta" asins plazmas, kuru nodeva 600 apzināti donori.

Savukārt Karlmarksštatē (tagad Kemnica) donoru kustībā tika iesaistīti Tehniskās augstskolas studenti, kuri katrs par asiņu nodošanu saņēma 65 markas.

Daļu no eksportam paredzētajām donoru asinīm VDR tiešām ieguva no cietumniekiem. Vēsturnieks Tobiass Vunšiks savā grāmatā "Cietuma preces šķiras ienaidniekiem. Ieslodzīto darbs VDR, Austrumu–Rietumu tirdzniecība un Stasi" norāda, ka 1984. gadā vairāki desmiti Austrumvācijas ieslodzīto bija spiesti ziedot asinis VDR eksporta projektam.

Savulaik Austrumvācijas veselības aprūpes sistēmā nodarbinātais Rūdolfs Ūligs Vācijas raidsabiedrībai "ARD" intervijā atzina, ka došanās uz cietumu "atmaksājās, jo ikreiz mums bija 60 līdz 70 asinsdonoru, un tie bija diezgan labi panākumi".

HIV no Austrumvācijas

Viens no VDR partneriem asiņu tirdzniecības rūpalā bija Šveices starpniekuzņēmums "Ortho Diagnostic System". Atslepenotie Valsts drošības ministrijas dokumenti liecina, ka "Ortho Diagnostic System" iegādātās VDR pilsoņu asinis tirgojis tālāk Rietumvācijas federālās zemes Bavārijas Sarkanajam Krustam, nedarot zināmu to izcelsmi. Tādējādi Bavārijas Sarkanais Krusts nezināja, ka iepirktās asinis piespiedu kārtā ir ziedojuši cietumnieki.

Sarkanais Krusts tolaik VFR Veselības ministrijai ziņojis, ka, viņuprāt, ir zināms, no kurienes asinis ir nākušas, kurš ir bijis to donors, tomēr organizācija uzsvērusi, ka asinīm vēl jāveic HIV/AIDS testi. Piemēram, 1985. gadā divos donoru asiņu sūtījumos analīzēs atrasts HIV vīruss. Šajā reizē viss asins sūtījums atdots atpakaļ Šveices starpniekiem, kuri to savukārt nodevuši austrumvāciešiem.

Pēc šīs informācijas saņemšanas VDR varasiestādes nolēmušas tomēr katram donoram neveikt HIV testu, lai neradītu satraukumu sabiedrībā. Savukārt pret HIV inficētajiem donoriem sākti "slepeni operatīvie pasākumi", raksta pētnieks Eraicess.

Miljoni par asinīm

Donoru asiņu tirdzniecība VDR budžetā ienesa krietnus līdzekļus. Piemēram, 1988. gadā Austrumvācija Šveices uzņēmumam "Diag Human AG" pārdeva 35 000 litru asiņu, par to saņemot 3,4 miljonus Rietumvācijas marku. Vēl 44 000 litru donoru asiņu VDR piegādāja rietumvācu uzņēmumam "Humedia", nopelnot 4,8 miljonus marku.

1989. gadā VDR palielināja donoru asiņu iegūšanas normas un eksportēja 115 000 litru asins plazmas, kā arī 50 000 vienību ar eritrocītu koncentrātu, plānojot iegūt 14,1 miljonu marku.

Jānorāda, ka donoru "eksporta asiņu" ievākšanai nepieciešamos materiālus – tehniskās iekārtas, dažādu vīrusu testus un asiņu uzglabāšanas maisiņus – VDR iepirka Rietumvācijā.

VDR publiski par savu pilsoņu asiņu tirgošanu "naidīgajiem kapitālistiem" nekad nerunāja. Tomēr pilnīgā slepenībā šis bizness nepalika. Piemēram, donori bieži pamanīja, ka uz asiņu maisiņiem palikuši rietumvalstu Sarkanā Krusta marķējumi, kas viņus darījuši aizdomīgus. Ziņkārīgajiem donoriem VDR mediķi atbildēja, ka viņu asinis tiks izmantotas, lai iepirktu specifiskus rietumvalstu medikamentus.

Asiņu biznesu VDR turpināja līdz pat 1990. gada rudenim, kad šai sociālistiskajai valstij pienāca gals. Austrumvācija savā pēdējā pastāvēšanas gadā ar donoru asinīm nopelnīja 12 miljonus marku.

Source

Tags

AIDS Atskats vēsturē HIV Lasāmgabali Vācija Vēsture
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form