Foto: RIA Novosti/Scanpix
Nomaļā un eksotiskā Maurīcijas sala Indijas okeānā apmēram 800 kilometrus uz austrumiem no Madagaskaras nav pats populārākais ceļošanas galamērķis, valsts šobrīd uzsākusi starptautisku tūrisma reklāmas kampaņu. To gan varētu izjaukt augošais sūdzību skaits par tiesībsargājošo iestāžu visatļautību.

Aiz pašpasludinātā "Āfrikas apslēptā dārgakmeņa" spožajiem bukletiem ar palmām un baltām smiltīm slēpjas neiedomājami cilvēktiesību pārkāpumi, vēsta "Foreign Policy Journal".

Pirms diviem gadiem ASV Valsts departamenta Maurīcijas cilvēktiesību ziņojumā minēts, ka valstī kā galvenās problēmas novērota "drošības dienestu vardarbība pret aizdomās turamajiem un ieslodzītajiem, patvaļīgas aizturēšanas un pārpildīti cietumi". Turklāt ziņojumā minēts, ka pēdējos gados valsts ir vairākkārtīgi parādījusies ziņu virsrakstos par vairākām ievērojamām krimināllietām, kuras izskatītas pēc "aparteīdam līdzīga" kriminālkodeksa.

Mazajā salu valstī patvaļīgas aizturēšanas neesot nekas neierasts, un bieži vien drošības dienesti par to veikšanu nesaņem nekādas negatīvas sekas.

Turklāt valsts narkotiku politika ir gluži kā kopēta no viduslaikiem - tikai gadu pēc balsojuma par ANO nāves soda moratoriju Maurīcijas premjers Navins Ramgūlams aicināja atjaunot nāves sodu par narkotiku pārkāpumiem. Šokējot starptautisko sabiedrību un nevalstiskās organizācijas, viņš piedāvāja "Subutex", recepšu zāles, ar kurām ārstē opioīdu atkarību, iekļaut to narkotisko vielu sarakstā, par kuru nēsāšanu un izplatīšanu draud nāves sods
.
Valsts dīvainā narkotiku politika visai tieši skar arī ceļotājus, kuriem ir recepšu medikamenti. "Foreign Policy Journal" raksta, ka drošības iestādes izturas pret viņiem kā pret narkotiku kontrabandistiem, ja viņiem nav rakstiskas "atļaujas" no ārsta, kurš izrakstījis šos medikamentus. Tāpat valstī nedrīkst ievest papīrus cigarešu uztīšanai, bet anālais sekss Maurīcijas kriminālkodeksā ir klasificēts kā "nepiedienīga rīcība", kuru var sodīt ar ieslodzījumu.

Medijs atstāsta dažas no spilgtākajām pēdējo gadu krimināllietām, kas parāda valsts bezjēdzīgo tiesību sistēmu, - franču tūristes Sandrīnes Karreras lietu, kura vērsusies tiesā pret Maurīcijas valdību par "patvaļīgu arestu un ieslodzīšanu" un dienvidāfrikāņa Pītera Veina Robertsa lietu, kuram 2014. gada decembrī piemēroja "pagaidu aizturēšanu" pēc viņa draudzenes Lī Annas Palmarosas nāves.

Karreru 2002. gadā, ierodoties valsts galvaspilsētā Portluijā, apturēja policija. Viņa apgalvoja, ka viņu apturēja tikai sava drauga izskata dēļ, kurš bija rastafarietis (piederīgs Jamaikas reliģijai, visticamāk, viņam bijusi tumša ādas krāsa un dredi). To vēlāk apstiprināja arī atbildīgais policijas darbinieks.

Karreru pārmeklēja un atrada vairākas cigarešu paciņas, kā arī divas "Di-Antalvic" tabletes, kas ir pretiekaisuma un pretsāpju līdzeklis, kam viņai bija recepte. Pamatojoties uz šo "kontrabandu" viņai lika izģērbties un policijas darbinieki īstenoja ķermeņa pilnīgu pārmeklēšanu, paralēli lietojot "rupju" valodu.

Lai gan pārmeklēšanā netika atrasts nekas aizliegts, Karrerai piemēroja "pagaidu apcietinājumu". Tā Maurīcijā ir unikāla prakse valstī, ļaujot ieslodzīt ikvienu aizdomās turamo līdz pat divu gadu ilgam termiņam pirms jebkādu apsūdzību izvirzīšanas.

Karreru divreiz nopratināja un atņēma gan pasi, gan medikamentus. Pēc gandrīz diviem mēnešiem viņa tika aicināta uz tiesu, kur viņu atbrīvoja un beidzot ļāva pamest valsti.

Francūzietes lieta piesaistīja starptautisku uzmanību, princips "nevainīgs, kamēr nav pierādīta vaina" joprojām neattiecas uz Maurīciju, kur likumi liek apsūdzētajiem nīkt bēdīgi slavenajos pārpildītajos un netīrajos cietumos pirms tiek izvirzītas formālas apsūdzības.

Savukārt Dienvidāfrikas uzņēmējam Pīteram Veinam Robertsam 2014. gada decembrī piemēroja "pagaidu aizturēšanu" par viņa draudzenes Lī Annas Palmarosas nāvi kādā Maurīcijas kūrortā. Robertss apgalvo, ka nav vainīgs – viņš pamanījis draudzenes pazušanu, kad iznācis no dušas 28. decembra vakarā. Viņš par to paziņojis kūrorta pārstāvjiem un kopā ar apsargiem devies Palmarosu meklēt. Mīļotās līķis tika atrasts kūrorta baseinā.

Policija uzsāka izmeklēšanu 2015. gada janvāra sākumā. Neskatoties uz to, ka janvārī policijai jau bija pieejams tiesu medicīnas ekspertīzes ziņojums, tā šo informāciju aizstāvībai nesniedza. Aizstāvībai nācās vērsties Maurīcijas Augstākajā tiesā pēc rīkojuma, lai pieprasītu autopsijā iegūtos paraugus neatkarīgas analīzes veikšanai Dienvidāfrikā.

Tiesa izdeva rīkojumu 2015. gada 3. jūnijā, taču vēl līdz šim brīdim apsūdzība to nav ņēmusi vērā, kas ir nepārprotama Maurīcijas Augstākās tiesas rīkojuma ignorēšana. Lai gan pierādījumu trūkums nozīmē, ka formālas apsūdzības izvirzīt nevar, Robertss no janvāra atradās ieslodzījumā Maurīcijā, kur viņš tika pakļauts iebiedēšanai un ļaunprātībai no policijas puses.

Savukārt pirms mēneša - 2015. gada 10. septembrī – viņš tika apsūdzēts par slepkavību bez iepriekšēja nodoma. Apsūdzības pārstāvji apelācijas sūdzībā gan paši uzrādīja vairākus faktus, kas attaisnoja Robertsu, un viņš beidzot tika atbrīvots. Šī lieta "ir spilgts piemērs valsts neizprotamajai tieslietu sistēmai," rakstīja Dienvidāfrikas "Times".

Robertsa un Karreras lietas parāda būtiskus trūkumus Maurīcijas likumā. Ceļotājiem nevajadzētu padoties palmu un kokosriekstu vilinājumam, bet gan atturēties no "Āfrikas apslēptā dārgakmens" apmeklēšanas līdz brīdim, kad valsts vairāk domās par cilvēktiesībām nekā par tūrisma popularizēšanu, uzskata "Foreign Policy Journal".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!