Kara mēneši Ukrainā ievērojami mainījuši arī Latvijas vēstniecības darbu Kijevā – daudz dažādu tikšanos, kurās mūsu diplomātiem jāsniedz Eiropas Savienības vērtējums par karadarbību šīs valsts austrumos un arī jāuzklausa iespējami plašs Ukrainas sabiedrības pārstāvju loks, lai iegūtu precīzu viedokli par tajā valdošo noskaņojumu.
Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze, kā varēja novērot "Delfi", tiekoties ar dažādiem šajā valstī labi pazīstamiem cilvēkiem, izteikusi apbrīnu par ukraiņu drosmīgo pretošanos kaimiņvalsts Krievijas īstenotajai agresijai. Šī iepriekš negaidītā cīņa, kas aizsākusies jau vairāk kā pirms gada ar revolūciju pret noziedzīgo un Maskavas kontrolēto Viktora Janukoviča režīmu, pārsteigusi daudzus cilvēkus ne tikai ārvalstīs , bet arī pašā Ukrainā.
Gan Ukrainas mēdiju, gan politisko ekspertu, gan intelektuālo slāņu pārstāvji atzīst, ka pašreiz vērojama Ukrainas politiskās nācijas dzimšana. "Tieši Krievijas agresija paātrināja politiskās nācijas veidošanās procesu. Pašreizējie notikumi pārvelk svītru pāri svešās varas cerībām, ka Ukraina sabruks, sadalīsies pa gabaliņiem. To nepieļaus pati tauta, kas ir parādījusi, ka vēlas un arī spēj sevi aizsargāt. Un pat, ja deputāti atteiktos no šādas cīņas, to vienkārši nepieļautu tauta," sarunā ar Latvijas vēstnieci teica viens no Krimas tatāru līderiem, Latvijā labi pazīstamais Refats Čubarovs.
Pieredzējušais politiķis, kam noziedzīgais okupācijas (Krievijas) režīms nav ļāvis atgriezties dzimtenē - Krimā, kur atrodas R.Čubarova māte, ir pārliecināts par to, ka kompromisu nebūšot iespējams panākt ar jaunu demarkācijas līniju vilkšanu. Ja tas tā notikšot, "nāksies rēķināties ar to, ka būs jāvelk daudz šādu līniju. Tas ir nopietns jautājums, vai turpināsim XX gadsimta tradīciju un piekritīsim vienam kompromisam pēc otra, kas visi atnesīs ciešanas, vai arī būs kaut kas pilnīgi pretējs".
A.Daudze norādīja uz populāro viedokli, ka nepieciešams piekrist kompromisam, lai tikai izdotos izvairīties no kara. Bet varbūt, būtu nepieciešams atgriezties pie Džordža Orvela, kas paudis domu, ka iespējama situācija, kurā karš uzskatāms par mazāko ļaunumu. "Šķiet, it kā izklausās pilnīgi ačgārni," teica A.Daudze. "Es nevēlos karu, taču šoreiz var teikt, ka tā ir svēta un nepieciešama rīcība - aizstāvēt Ukrainu. Un aizstāvoties mēs palīdzam pašai Krievijai, lai arī tā kādreiz kļūtu par normālu valsti," tā savas domas par nepieciešamību militāri pretoties Krievijas agresijai izteica R.Čubarovs.
Vecais sen pazīstamais hibrīdkarš
Saistoša izvērtusies Latvijas vēstnieces un Ukrainas Nacionālās piemiņas institūta direktora Volodimira Vjatroviča tikšanās, kurā spriests par pašreizējo Ukrainas - Krievijas karu, to izvērtējot ilgākā laika posmā, atskatoties pagātnē līdz divdesmitā gadsimta sākumam. "Mēdz teikt, ka hibrīdkarš ir kaut kas jauns.
Taču Ukrainā tas jau ir pieredzēts pirms nepilniem simts gadiem. Tās ir tipiskas boļševiku metodes. 1918.gadā boļševiki izveidoja paralēlu valdību Harkovā, pēc tam paramilitārās strādnieku grupas, un pēc lūdza palīdzību no lielās boļševiku valsts Krievijas. Ļoti līdzīgam tam, kā viss norisinās tagad," teica vēsturnieks.
1918.-1920.gados viens no boļševiku panākumu iemesliem bijis ukraiņu zemnieku (nācijas skaitliski lielākās daļas) apolitiskums. To zināmā mērā iespējams attiecināt uz citiem sabiedrības slāņiem. Piemēram, 1918.gadā Kijevā tika abonētas tikai aptuveni 3000 avīzes ukraiņu valodā.
Vēsturnieks uzskata, ka tagad ukraiņu sabiedrības pašapziņas līmenis esot ievērojami augstāks. Turklāt Putina agresijas dēļ tas aizvien pieaugot. "Šis karš izdarījis to, ko Ukrainas sabiedrība nespēja paveikt iepriekšējos divdesmit miera gados. Ir noticis izlīgums starp UPA (Ukraiņu sacelšanās armija) un sarkanās armijas mazdēliem.
Viņi visi kopā tagad cīnās pret krievu iebrucējiem," teica V.Vjatrovičs. Krieviem, pēc viņa domām, vajadzētu saprast to, ka ukraiņi ir atsevišķa tauta. Šis karš to parāda pavisam uzskatāmi. "Ukraiņus ar spēku nevar ietekmēt. Spiedienu pret sevi viņi uztver negatīvi. Vēsturē ukraiņi bijuši lieliski partizāni, pretošanās kustību karotāji," uzskata V.Vjatrovičs.
Meklējot izskaidrojumu un cēloņus karam Donbasā, vēsturnieks norādīja uz 23 neatkarības gados nepaveikto desovjetizāciju. V.Putins nespētu sarīkot šādu provokāciju, ja aizvadītajās divās desmitgadēs atbilstošu vērtējumu būtu saņēmušas padomju "vērtības".
"Tieši padomju cilvēki ir galvenais atbalsts V.Putinam. Un Donbasā šādu cilvēku bija vairākums. Reģionu, kas padomju gados patiesībā saņēma lielas dotācijas, uzskatīja par strādnieku paradīzi, bet tad Ukraina kļuva neatkarīga un šie cilvēki sajutās tā, it kā viņiem kāds būtu nozadzis laimi. Diemžēl pēdējos divdesmit gados reģions visu laiku zināmā mērā palika izolēts. Visas varas Ukrainā baidījās kaut ko tur izdarīt," portālam "Delfi" norādīja V.Vjatrovičs.
Kremļa naidīgā politika jau ilgākā laika posmā bijusi labi saskatāma, piemēram, plašām tautas masām veltītos seriālos. Tādā veidā daudzu cilvēku apziņā iedēstīta ticība mītiem, kuru ietekmi nedrīkstētu nenovērtēt. Regulāri "iebarojot" ar stāstiem par labajiem cilvēkiem no NKVD, kas apkarojot sliktos ukraiņu "fašistus", tiekot panākts tas, ka vienā brīdī šādas TV produkcijas upuris patiesi esot gatavs iznīcināt ukraiņu "fašistus". Pēc V.Vjatroviča domām, Krievija uzvaru pār fašismu izmantojot par indulgenci visiem saviem noziegumiem, ko šī valsts tagad pastrādājot Ukrainā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
