Daudzas zemē ierīkotās glabātavas, kas celtas pirms 30-40 gadiem, nav pienācīgi uzskaitītas un kartētas un tiek atklātas tikai tagad, kad bīstamo ķimikāliju konteineri jau sarūsējuši un tek.
"Mūsu valdībām trūkst politiskās gribas risināt ķīmiskā piesārņojuma jautājumu, un tagad tām ir vēl viens iemesls attaisnoties - finansiālā dižķibele," norādījusi Speranska.
Krievijas Vides ministrija atteikusies komentēt šo problēmu.
Pēc Speranskas teiktā, šīs bezdarbības sekas ir acīmredzamas. Reģionos ar augstu pesticīdu piesārņojuma līmeni vērojama lielāka zīdaiņu mirstība, neauglība, onkoloģiskās saslimšanas, un šīs tendences tikai pastiprinās. "Tas skar ikvienu, pat bērniņus mātes miesās," sacījusi vides aizstāve, kas pati ir divu bērnu māte.
Speranska, kas pēc izglītības ir ģeofiziķe, šai jomā darbojas kopš deviņdesmitajiem gadiem, koordinējot vides aktīvistu spiedienu uz valstu un reģionu valdībām, lai panāktu ķīmisko atkritumu problēmas risināšanu. Šomēnes viņa par savu darbību tika godalgota ar Goldmana balvu, ko ik gadus saņem seši vides aktīvisti.
Viņai izdevies panākt, ka valdības paraksta līgumus vides jomā, iznīcina tūkstošiem tonnu atkritumu un samazina ķimikāliju lietošanu.
Moldova pēc PSRS sabrukuma savus pesticīdu krājumus nosūtīja iznīcināt uz Franciju, savukārt Murmanskas apgabalam izdevās atbrīvoties no tūkstošiem tonnu lauksaimniecības ķimikāliju ar Arktikas padomes atbalstu.
Taču līdz ar ekonomiskās dižķibeles sākumu gan Krievijai, gan citām bijušajām PSRS republikām nācies novirzīt milzīgus līdzekļus nacionālās valūtas, banku un rūpniecības atbalstam, un Speranska izteikusi šaubas, vai šādos apstākļos arī vietējā vara pievērsīsies toksisko atkritumu problēmas risināšanai.
Bīstamais ķīmiskais mantojums saglabājies no plānveida ekonomikas laikiem, kad kolhoziem, kuri atradās neauglīgākos apvidos, nācās lielā daudzumā izmantot minerālmēslus un pesticīdus, lai spētu izaudzēt Maskavas birokrātu prasītās ražas. Pēc PSRS sabrukuma situācija mainījusies, taču augsnes piesārņojuma problēma palikusi.
Kirgīzijā, pēc Speranskas teiktā, padomju laikos tika izkaisīts līdz 5000 tonnu minerālmēslu gadā, bet šobrīd - aptuveni 94 tonnas, taču 80% lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir piesārņota.
Krievijā, savulaik slēgtajā Dzeržinskas pilsētā, kur tika ražots ķīmiskais bruņojums, ir milzīga izgāztuve, kas nemitīgi deg. Tas rada gaisa piesārņojumu, kas nopietni ietekmē arī visā apkaimē audzēto pārtiku, piemēram, Dzeržinskas tuvumā dētajās olās toksīnu līmenis 14 reizes pārsniedz Eiropas Savienībā (ES) atļauto normu. Plāni šo izgāztuvi slēgt izjukuši naudas trūkuma dēļ.
"Dižķibele reiz beigsies, bet situācija ar ķīmisko piesārņojumu kļūs tikai ļaunāka," prognozējusi vides aktīviste.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
