Lisabonas vienošanās iekļauj dažas nozīmīgākās reformas, kas bija paredzētas konstitucionālajā līgumā, tomēr ES pārstāvji noliedz apgalvojumus, ka dokumenti ir faktiski vienādi. Vairākās valstīs sabiedrība gan ir protestējusi pret jauno līgumu, kura ratificēšanai dalībvalstīs, izņemot Īriju, referendumi vairs netiks rīkoti.
Līguma parakstīšanas ceremonijā augstākās amatpersonas norādīja, ka Eiropā ir sākušies jauni laiki un ka pasaulei ir nepieciešama spēcīgāka Eiropa. Līgums padarīšot Eiropas Savienību par modernāku un efektīvāku pārvaldes organizāciju.
"Lisabona līguma" galīgais variants tika saskaņots oktobra valstu līderu sanāksmes laikā Portugāles galvaspilsētā, kur beidzot izdevās pārvarēt Polijas un Itālijas izteiktos iebildumus.
ES līderi vairāk nekā 250 lapaspuses biezo dokumentu uzskata par ļoti svarīgu, jo bloka darbības normas nav nopietni grozītas kopš 2000.gada, lai gan 2004.gadā tam pievienojās desmit jaunas dalībvalstis, bet šī gada janvārī vēl divas - Bulgārija un Rumānija.
Līdzīgi noraidītajai konstitūcijai, jaunais līgums paredz izveidot ES ārlietu ministra posteni un pastāvīgu prezidenta institūciju, kas aizstātu pašreizējo sistēmu, kuras ietvaros rotācijas kārtībā prezidentūru uz sešiem mēnešiem uzņemas kāda no dalībvalstīm. Viens no iespējamajiem kandidātiem uz jaunizveidoto ES prezidenta amatu, kura vārds jau izskanējis publiski, ir bijušais Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs.
Jaunajam līgumam kā pielikums pievienota arī Eiropas pamattiesību harta, taču Lielbritānija un Polija atteikušās to uzskatīt par saistošu.
Līgums paredz samazināt Eiropas Parlamenta (EP) deputātu skaitu, kā arī ierobežot to lēmumu skaitu, kuri pieņemami ar visu dalībvalstu vienbalsīgu atbalstu.
Tomēr atmestas visas norādes uz ES karogu un himnu, bet eiroskeptiķu acīs briesmīgais "c" vārds - konstitūcija - pilnībā izslēgts.
Lai līgums stātos spēkā, kā plānots, 2009.gada janvārī, pēc tā parakstīšanas Lisabonā to gada laikā vajadzēs ratificēt katrai no 27 ES dalībvalstīm.
Daudzas no valdībām, tostarp Francija un Nīderlande, jau paziņojušas, ka referendums līguma ratificēšanai nav nepieciešams.
Tādējādi vairums no dalībvalstīm centīsies aprobežoties ar formālu ratifikācijas procedūru parlamentos, nevis paļauties uz neprognozējamiem tautas balsojumiem, kuri torpedēja reformu līguma priekšgājēju.
Nesen šo nostāju formulēja Dānijas premjerministrs Anderss Fogs Rasmusens: "Priekš manis ir skaidra atšķirība starp līgumu par Eiropas konstitūciju, kas pieprasīja referendumu suverenitātes deleģēšanas dēļ, un šo reformu līgumu."
Vienīgi Īrijas konstitūcija viennozīmīgi spiež valdību rīkot referendumu, un premjerministrs Bertijs Aherns jau paziņojis, ka tas varētu notikt nākamā gada martā vai jūnijā.
Pat tās valstis, kur visai droši var paredzēt labvēlīgu referenduma iznākumu, pārliecinātas to nedarīt, baidoties no Pandoras lādes atvēršanas, kas varētu novest pie plebiscītiem arī citās dalībvalstīs.
Lai izvairītos no referenduma rīkošanas Lielbritānijā, Londona saņēma izņēmuma tiesības visos tai būtiskākajos politiskajos jautājumos, kas attiecas uz ārpolitiku, darba tiesībām, sociālo apdrošināšanu, kā arī kopējās tieslietu un iekšlietu sistēmas veidošanu.
Tomēr eiroskeptiķu organizācijas, piemēram, "I want a referendum" ("Es vēlos referendumu") Lielbritānijā, izvērsušas aktīvu kampaņu, apgalvojot, ka jaunā līguma tekstā saglabāti 94% no konstitucionālā līguma.
Tiem, kas iestājas par referendumu rīkošanu katrā no dalībvalstīm, Valerī Žiskāra d'Estēna vārdi skan kā balta patiesība.
Konstitucionālā līguma "tēvs" nesen publicētā rakstā norāda, ka juristi "paņēmuši sākotnējo konstitūcijas projektu, sadalījuši to atsevišķos elementos un pēc tam pievienojuši tos vienu pēc otra pastāvošajiem līgumiem".
Pēc jaunā līguma parakstīšanas ES dalībvalstu līderi piektdien, 14.decembrī, pulcēsies Briselē, kur notiks kārtējā valstu līderu sanāksme.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
