Eritrejas tapšana

Kā Eritreja kļuva par 'Āfrikas Ziemeļkoreju'
Foto: Arhīva foto

Eritreja ir vienlaikus sena, bet mākslīgi veidota valsts.

19. gadsimta vidū Dženovas kuģu kompāniju "Rubattino" pārstāvošais Romas katoļu priesteris Džuzepe Sapeto no Osmaņu impērijas vasaļa iegādājās Asebas provinci, kas atrodas mūsdienu Eritrejas dienvidos. Īsi pēc tam, kad tika atklāts Suecas kanāls, itāļu komersanti vēlējās iegūt daļu ietekmes zemēs, gar kurām gāja ienesīgais kuģu ceļš uz Indiju, norāda CIP veidotā "The World Factbook" .

Līdz ar Āfrikas kolonizāciju Itālija izmantoja iespēju, lai melnajā kontinentā paplašinātu savu ietekmi. Itālijas valdība pārpirka "Rubattino" kompānijas Āfrikas īpašumus, kā arī iekaroja vairākas teritorijas uz ziemeļiem no Asebas provinces, salīdzinoši īsā laikā iegūstot kontroli gandrīz visā mūsdienu Eritrejas teritorijā.

Jau 1890. gadā līdz tam sadrumstalotie Itālijas kontrolē esošie Sarkanās jūras piekrastes apgabali, kuros dzīvoja dažādas vietējās tautas, tika apvienoti vienā kolonijā un nodēvēti par Eritreju.

Turpmāki mēģinājumi koloniju paplašināt uz dienvidrietumiem piedzīvoja vien īslaicīgus panākumus. Turklāt 1896. gadā kaimiņos esošās Etiopijas impērijas karaspēkam pat izdevās ieņemt daļu no jaunizveidotās Eritrejas, itāļiem atstājot tikai piejūras zemes ap Asebu un Masavu (piejūras apmetni salīdzinoši netālu no vietas, kur atrodas mūsdienu galvaspilsēta Asmera).

Fašistiskajai Itālijai 1936. gadā Benito Musolīni vadībā izdevās atgūt zaudēto Eritrejas teritoriju, kā arī okupēt Etiopiju, kas kļuva par daļu no Itālijas Austrumāfrikas, taču Eritrejai netika pievienota.

Pēc Otrā pasaules kara Eritreja kļuva par ANO protektorātu, un Lielbritānija pat piedāvāja to sadalīt, daļu pievienojot Sudānai, bet daļu – Etiopijai, tādējādi nodalot kristiešu un musulmaņu apdzīvotās teritorijas. Ideju noraidīja gan vietējie politiskie spēki, gan ANO, un tā netika īstenota.

Tā vietā Eritreja ar ANO 1950. gada 2. decembra lēmumu kļuva par Etiopijas federatīvo apgabalu, vēsta "History World". Etiopija turpmākajos gados bieži pārkāpa Eritrejas autonomijas tiesības, izsaucot eritrejiešu protestus. Galu galā Etiopija atbildēja ar Eritrejas pilnīgu pakļaušanu un autonomā apgabala nodēvēšanu par Etiopijas 14. provinci.

50. gadu beigās eritrejieši uzsāka ilgstošu cīņu par neatkarību, norāda portāls "Countrystudies". Sākotnēji lielākais politiskais spēks – Ēģiptes un Sīrijas balstītā konservatīvā "Eritrejas Atbrīvošanas fronte" sadalījās un par jaunu vadošo neatkarības cīņu virzītāju 70. gados kļuva sākotnēji Ķīnas atbalstītā marksistiskā "Eritrejas Tautas atbrīvošanas fronte" (ETAF).

Etiopijas cīņa pret eritrejiešu nemierniekiem nedaudz atslāba laikā, kad ASV atbalstīto Etiopijas imperatoru gāza PSRS finansētā marksistu militārā hunta, taču vēlāk tās komunistu līderi Eritrejā turpināja imperatora iesākto politiku, piespiežot Eritrejas brīvības cīnītājus atkāpties uz valsts ziemeļu teritorijām, kurās tās spēja noturēties no Sudānas pienākošās palīdzības dēļ.

Portāls "Every Culture" norāda, ka karadarbības, sausuma un bada dēļ šajā laikā uz Sudānu bēgļu gaitās devās līdz pat miljonam eritrejiešu. Par spīti atsevišķām uzvarām brīvības cīnītāji būtiskus panākumus guva vienīgi pēc PSRS sabrukuma un tam sekojošā palīdzības apsīkuma Etiopijai. Tas ETAF spēkiem līdz 1991. gada sākumam ļāva ieņemt jau faktiski visu Eritrejas teritoriju.

Tā paša gada beigās arī Etiopijas opozīcija ar eritrejiešu militāro atbalstu pārņēma varu savā valstī, liekot prezidentam Mengistu Hailem Mariamam bēgt uz Zimbabvi, kur viņš mīt joprojām. Jaunā Etiopijas valdība piekrita eritrejiešu prasībai rīkot referendumu par Eritrejas neatkarību.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

ANO Bēgļi Eiropas Savienība Eritreja Iekšlietu ministrija Lasāmgabali Sudāna Ziemeļkoreja
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form