Pēc ziņu medija "The Foreign Policy" iegūtajiem datiem, 2021. gadā Turcijas un Ukrainas tirdzniecības apjomi sasniedza 7.4 miljardus ASV dolāru. Arī Krievija dod savu pienesumu — tās tūristu plūsma īpaši sniedza Turcijai ekonomisku labumu un palīdzēja attīstīt atpūtas sfēru. Bez tam Krievija atbalstīja Turcijā pirmās atomelektrostacijas uzbūvi, kā arī tā piegādā naftu un gāzi.
Ankaras politika darbojās bez īpašām problēmām līdz Ukrainas konflikta sākumam, jo Turcijas prezidentam Redžepam Tajipam Erdoganam izdevās noturēt līdzsvarā abas puses - Eiropu ar ASV un Krieviju. Iebrukuma pirmajā nedēļā Turcija raksturoja situāciju kā "nepieņemamu" un "pretēju starptautiskajām normām", taču tai nebija tik skaidra darbības plāna kā Rietumvalstīm.
"Konfliktam pasliktinoties un Rietumu vienotībai stiprinoties, Turcija kļuvusi drosmīgāka," tā Ankaras politisko dinamiku apraksta "The Foreign Policy". Erdogans šī gada 6. martā sazvanījās ar Kremļa saimnieku Vladimiru Putinu lūdzot pamieru, humāno koridoru atvēršanu un miera līgumu. Turcija, atbalstot Ukrainas prezidenta Vladimira Zeļenska lūgumu, aizslēdza Bosfora un Dardaneļi šaurumu, liedzot Krievijas karakuģiem pieeju Melnajai jūrai.
Un tomēr, Turcijas retorika attiecībā pret Krieviju ir piesardzīga. Šeit būtu svarīgi atcerēties vēsturiskās attiecības starp abām varām. Pirmkārt, abu intereses pārklājas vairākos reģionos: Balkānos, Kaukāzu reģionā un Tuvajos austrumos. Tās gan tieši, gan netieši bija cīnījušās savā starpā — vai tas būtu Krimas karā deviņpadsmitā gadsimta vidū, Pirmā pasaules kara laikā, Aukstā kara laikā, Sīrijas konfliktā vai Kalnu Karabaha konfliktā mūsdienās.
Tas parāda, ka Turcija ar Krieviju ir vairāk sāncenši nekā partneri. Otrkārt, Turcija ir atkarīga no gāzes, jo Krievija ir tās galvenā gāzes importētāja. Ankarai ir uzmanīgi jāizvērtē savas darbības, pretējā gadījumā Maskava var atslēgt gāzes padevi. Treškārt, tām ir savstarpēja vēsturiska cīņa par ietekmi Melnajā jūrā arī tā iemesla dēļ, ka Krievijas pārspēks jūrā var apdraudēt Turcijas ziemeļu daļu.
Līdz ar to var secināt, ka Krievija Turcijai ir vairāk ģeopolitisks sāncensis nekā sadarbības partneris. Ņemot vērā vēsturiskās nesaskaņas un savienojot to ar agresivitāti pret tās kaimiņvalstīm ne tikai Ukrainā šodien, bet arī Gruzijā 2008. gadā, var spriest, ka Ankara ir nostājusies Ukrainas pusē.
Tas arī pastiprina vēlmi un iniciatīvu labot attiecības gan ar Vašingtonu, gan arī ar NATO valstīm, lai garantētu savu turpmāko drošību. Galvenais jautājums, uz ko Erdoganam ir jāatbild, ir šī mērķa panākšana tādā veidā, lai Krievija neveic pretpasākumus, jo pat ar esošo kara slogu tā ir spējīga negatīvi ietekmēt Turciju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
