Ķīna nāk: Kā Austrumu lielvara iegūst bāzes aizjūrās

Starptautiskajā sistēmā vienīgā superlielvalsts ar visaptverošu ekonomisko, politisko un militāro ietekmi joprojām ir ASV. Dažas citas, tostarp to ciešākā sekotāja Ķīna, izrādījušas pretenzijas uz šo statusu, taču globālā tvēriena ziņā iepaliek. Vismaz pagaidām. Pēdējo gadu laikā Ķīna aizvien stingrāk noenkurojas dažādās pasaules malās.

Ķīnai jābūt oriģinālai

ASV savu starptautisko un sarežģīto atbalsta punktu sistēmu, kas, pēc "Politico Magazine" aplēsēm, aptver aptuveni 800 militārus objektus un bāzes vismaz 70 valstīs un to teritorijās, veidojusi vairāk nekā simts gadus.

Pirmās aizjūras teritorijas – Guāmu, Puertoriko un Filipīnas amerikāņi ieguva jau 1898. gadā pēc īsa kara ar Spāniju un turpmākajos gados Klusajā okeānā anektēja Havaju salu karalisti, Amerikāņu Samoa un Veika salu, kā arī ieguva kontroli pār būvējamo Panamas kanālu, ieņēma Dominikānu un no dāņiem nopirka Virdžīnu salas, bet pēc Otrā pasaules kara vadīja ekonomiskās, politiskās un militārās alianses komunisma ierobežošanai. Rezultātā ASV dažādos ceļos ieguvusi bāzes no Brazīlijas līdz Kosovai un no Norvēģijas līdz Austrālijai.

Citas lielvaras kā Lielbritānija un Francija militāro bāžu tīklu saglabājušas no koloniālisma laikiem, un savā ziņā to pašu var teikt par PSRS mantinieci Krieviju, kuras bāzes joprojām atrodas vairumā bijušo padomju republiku.

Ķīnai šādu iespēju nav. Starptautiskā telpa pēc otrā pasaules kara ir sakārtota un pat strīdus teritorijas un to pretendenti ir skaidri zināmi, neļaujot tai sekot kolonizatoru pēdās. Kā rāda Krievijas piemērs, arī citu zemju iekarošanas vai anektēšanas iespējas ir ierobežotas, ja vienlaikus mērķis ir saglabāt uzticama partnera statusu. Tiesa, dažas atkāpes gan ir redzamas Indijas pierobežā un cīņā par ietekmi Dienvidķīnas jūrā.