Foto: Reuters/Scanpix

Neatkarīgā Krievijas žurnālistu interneta medija "Spektr" reportieris Pāvels Nikuļins ir ticies ar Krievijas armijas karavīriem, kuri pastāstīja par to, kā piedalījušies karadarbībā Ukrainas austrumu reģionos.

Atšķirībā no daudziem citiem krievu karavīriem, kuri uzstāj, ka LTR ["Luhanskas Tautas Republika"] un DRT ["Doņeckas Tautas Republika"] karotāju rindām pievienojušies brīvprātīgi no dienesta brīvajā laikā, šis "Spektr" sarunu biedrs apliecina, ka kaimiņvalsts teritorijā atradies Krievijas Federācijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes īpašo uzdevumu vienības sastāvā un kaujas uzdevumus tur veicis, atrodoties dienestā.

Sava stāsta autentiskumu viņš apstiprina uzrādot dienesta apliecību un identifikācijas žetonu, bet runāt par notikumiem piekritis tikai ar nosacījumu, ka tiek saglabāta anonimitāte.

Raksta pirmā daļa ir šeit.

Graujošais cīniņš

Tas bija tāds graujošs cīniņš, kaut gan nekas tāds netika gaidīts. Vienkārši bija jāpavada "opolčencu" grupa. Mēs viņus pavadījām, bet tad mums lika izpildīt pavisam citu uzdevumu. Manuprāt, tas bija ciems Doņeckas apgabalā, ja nekļūdos. Tur bija tāds nopietns uzbrukums.

Mēs domājām, ka tur būs neierobežoti pretinieka spēki. Mūsu bruņojums bija nopietnāks, un arī mūsu puiši strādāja nopietnāk. Personīgi es tur jau sadarbojos ar īpašo uzdevumu vienību, kura sastāv tikai no virsniekiem. Lūk, un tur mums pievienojās arī RPO [reaktīvais kājnieku ugunsmetējs – РПO], un RŠG [reaktīvā uzbrukuma granāta – РШГ], prettanku raķešu iekārtas. Nu jau bijām diezgan stipri. No strēlnieku ieročiem šaut nebija vēlams, bet ar šiem varēja šaudīties uz veselību. Tie neatstāja nekādas pēdas, marķējuma nav.

Foto: AP/Scanpix

Visām mūsu izlūkošanas grupām noteiktā kvadrātā vajadzēja satikties ar "opolčenciem". Starp citu, viņu bija daudz. Šķiet, bija četri "kamazi", vienā "kamazā" salīda četrdesmit cilvēku. Visi sevi identificēja. Identifikācijas zīmes bija uz kreisās rokas un kreisās kājas uzsiets balts pārsējs. Katram "opolčencam" bija tieši tāds pats marķējums uz ķermeņa. Tā mēs tumsā varējām atpazīt cits citu. To darīja, lai nenošautu savējos.

Mums pateica, ka tagad būšot uzbrukums tam ciemam, nu, es nezinu, vai tas bija ciems vai kas. Katrā ziņā tā bija kaut kāda apdzīvota vieta. Uz to šāva tieši no frontes, no kreisās un labās puses. Kreisās puses pozīcija bija augstienē.

Kaujiniekiem bija atļauts šaut no automātiskajiem ieročiem, un apšaudīja viņi to ciemu mežonīgi, ļoti mežonīgi. Kādi gan viņi ir karotāji, uguns bija vienkārši juceklīga, tāpēc mūsu komandieri uzņēmās vadību savās rokās. Parādīja, kurā virzienā šaut. Uzbrukums šim ciemam sākās līdz ar rītausmu. Parādījās pirmie saules stari, un no augstienes sāka lidot šie RPO, RŠG un RPG.

Es vienkārši padevu munīciju čalim, ar kuru strādājām kopā plecu pie plecu, es viņu labi pazīstu. Viņš izšāva piecus gabalus, kaut gan pēc trim iestājas viegla kontūzija. Bet viņš jau tāds brangs puisis, viņam vienalga.

Normāli pašaudījāmies. Un tad es pamanīju, ka praktiski nekādas pretestības no ciema puses nav. Tur, kur vajadzētu sēdēt Nacionālajai gvardei, nav pat nekāda nemiera. Es vienkārši nesapratu, pa ko tad vispār šauj "opolčenci", ja nav itin nekādas pretestības.

Kā noskaidrojās, tur bija viens "kamazs" ar puišiem no Nacionālās gvardes, viņiem, manuprāt, uzreiz arī trāpīja. "Kamazs" pilnībā izdega. Un vīri, kas tur sēdēja – sadega dzīvi. Principā, viss. Man šķiet, ka vairāk neviena tur arī nebija.

Kad mēs iegājām ciematā, mūs sagaidīja vecītis un tantiņa. Viņi mūs cienāja ar siltu, svaigi ceptu maizi, siltu mājas pienu un pastāstīja, ka Nacionālās gvardes galvenais sastāvs no turienes aizgājis pirms piecām dienām. Tātad, faktiski tas viss bija velti.

Par šo ciemu kontroli uzņēmās "opolčenci", bet mēs klusītēm sataisījāmies, iesēdāmies "kamazos", apgriezāmies un aizbraucām atpakaļ uz savu mītnes vietu izgulēties.

Zaudējumi

Zaudējumi bija. Mūsu brigādē bija viens zaudējums, turklāt diezgan muļķīgs. Es sēdēju štābā un pirmais izdzirdēju, kad radists štābam ziņoja, ka kāds kareivis ir nāvējoši ievainots. Tas bija, šķiet, 25. jūlijā. Tas bija šoks, tāpēc, ka mēs jutāmies gandrīz vai nemirstīgi. Tas bija tik ļoti negaidīts zaudējums. Līdz tam mums bija bijuši tikai ievainotie.

Vēl bija nopietns gadījums, bet ne mūsu brigādē. Tie bija mīnmetējnieki. Viņi patiesībā nomira paši savas vainas dēļ. Sava stulbuma dēļ. Vienā mīnmetjnieku vienībā nomira uzreiz astoņi cilvēki. Viņi iemeta mīnu mortīrā, bet tā neizšāva, bet viņi pa virsu uzreiz uzmeta otru mīnu un mortīra uzsprāga. Savākt kopā pēc tam viņus bija grūti.

Foto: AP/Scanpix

Manuprāt, tas vienkārši bija vispārējs farss. Es redzēju, kā ir, kad cilvēkam atver galvu, un tad vienkārši viss lido – lido galva, kakls, divi pleci, atslēgas kaula gabals. Viņam bija robs ķermenī, un vairāk arī nekā nebija. Visu pārējo ir grūti atrast. Bet, ja sprāgst divas mīnas un blakus stāv astoņi cilvēki, tad man pat nav skaidrs, vai tur vispār var kaut ko salasīt. Tur būtu vienkārši putra un asinis, vairāk nekā. Roku un kāju gabali – tas ir maksimums.

Es pats arī nokļuvu apšaudē. Tas bija kaut kad divdesmitajos jūlija datumos. No ukraiņu pozīcijām lidoja mīnas. Bija dzirdama tikai svilpšana. Tas patiesībā ir biedējoši, kad šauj mortīras. Kad šāva mīnmetējs, es sēdēju tranšejā, un šķita, ka ar katru šāvienu tas nāk arvien tuvāk un tuvāk. Es nezinu, kas mūs tad paglāba, jo, ja kaut viena mīna trāpītu tranšejā...

Mums paveicās, mīnas sāka eksplodēt turpat blakus, bet pēc tam viss norima, iestājās klusums un mēs aši no turienes aizlaidāmies prom. Viens no cīnītājiem, ierindnieks, šādā apšaudē guva ievainojumus. Viņam, manuprāt, kaut kur šķemba trāpīja, bet ievainojums nebija nopietns. Viņš nogulēja slimnīcā trīs nedēļas. Evakuēja viņu ar helikopteru.

Visus ievainotos centās nogādāt pēc iespējas tuvāk robežai. Bet, ja bija jau ārkārtas situācija, tad, es domāju, helikopteri ielidoja arī Ukrainas teritorijā. Mums nebija problēmu ar aviāciju. Mūsu lauka bāzē vienmēr bija trīs kaujas helikopteri. Tie varēja uzņemt uzreiz pa 15 cilvēkiem.

Foto: AP/Scanpix

Vienu reizi zaudējām savējo. Lūk, tas bija vienīgais mūsu brigādes zaudējums. Patiesībā viņš nomira nejauši. Kur gadījies, kur ne, parādījās ukraiņu bruņutransportieris un sāka šaut. Viņu nošāva atkāpšanās laikā.

Sakropļoto ķermeni pēc tam atvilkām līdz pašai robežai, viņam palīdzēt vairs nebija jēgas. Viņš vienkārši jau nokrita miris, kad ieskanējās ložmetējs. Muļķīgi sanāca, ka uz mājām nosūtītajā miršanas izziņā vienkārši pateica, ka "jūsu dēls nomira no nepareizas rīkošanās ar ložmetēju". Sanāk, ka viņš pats sevi nošāva. Kā kaut ko tādu var uz mājām nosūtīt, es pat nespēju iztēloties. Bet, dabīgi, tas viss ir saprotams. Nerakstīs taču, ka mira varoņa nāvē, izpildot kaujas uzdevumus Ukrainas teritorijā.

"Manuprāt, visi "opolčenci" ir traki"

Es kontaktējos ar dažiem prokrieviskajiem kaujiniekiem. Kāds bija dzimis Doņeckas apgabalā, kāds Luhanskas apgabalā, kāds bija no pašas Krievijas. Tie bija dažādi cilvēki. No ārzemniekiem, manuprāt, es redzēju tikai mīnmetējniekus, un ar viņiem nemaz nekontaktējos – vienkārši paskatījos uz viņiem, pagriezos un gāju tālāk. Es pat nejautāju viņu vārdus. Iesaukas – jā. Gadījās, ka viņi stāstīja par saviem zaudējumiem. Zaudējumi viņiem bija vienkārši sūri.

Brauca viņiem kolonna no punkta A uz punktu B. Viņi bija simts cilvēki. Trīs reizes viņiem uzbruka, nogalinot 30 un tikpat ievainojot. Un šie puiši man saka: "Taču labi, ka viegli tikām cauri." Man gan bija liels šoks. Es teicu: "Jūs zaudējāt praktiski 70% sava sastāva un sakāt, ka viegli tikāt cauri?"

Nestrīdēšos, starp viņiem ir ļoti pamatīgi vīri, vienkārši neticami pamatīgi. Vīri, uz kuriem skaties un domā: "Jā, tu tā kā būtu Rembo." Bet bija arī tādi, uz kuriem bail skatīties. Redzēju 18 gadīgu zēnu, kuram blakus stāvēja piecdesmitgadīgs vīrietis ar ložmetēju. Nu kur viņam karot? Viņš tūliņ ložmetēju nometīs un pats salīks.

Foto: AFP/Scanpix

Manuprāt, visi "opolčenci" ir vienkārši traki. Es patiesībā pat nezinu, kas viņus motivē. Ne visi no viņiem tur iet ar mērķi aizstāvēt Dzimteni. Cik dzirdēju, viņi saņem prāvu naudu par to, ko dara. Viņiem maksā par to, ka viņi mirst.

Sagūstītie desantnieki

Esmu dzirdējis stāstu par sagūstītajiem Kostromas desantniekiem, bet es neiedziļinājos sīkumos. Padevās, nu, padevās – tā ir viņu izvēle. Es nevaru viņus par to nosodīt. Kaut gan, tas, protams, bija diezgan zemiski. Krievu desantnieks – tas ir dižena karotāja etalons, kurš gatavs kalnus gāzt viens pats kaujas laukā. Krievijas desantu zina visā pasaulē, un visā pasaulē viņus ciena. Es nezinu, kādu motīvu vadīti šie desmit cilvēki vienkārši aizgāja un padevās.

Šī informācija man "pa vienu ausi iekšā – pa otru ārā". Es uz to neieciklējos. Man šķiet, ka patiesībā tā nav taisnība. Bija kaut kāds plāns, kurš pēc tam nerealizējās. Taču tās jau ir manas personīgās iedomas. Vienkārši pašapziņa protestē pret ko tādu. Domāju, ka viņi patiesību nekad neatklās. Tā, visticamāk, vienkārši nomirs kopā ar tiem desmit. Un viss.

Ja no manas brigādes desmit cilvēki apmaldītos, mēs atrastu kādu risinājumi, lai sazinātos. Ja viņus atrastu svešie, nezinu, gan jau desmit mani puiši sāktu cīņu. Pat, domājams, nevienlīdzīgu. Mēs vienkārši tāpat gūstā neietu – to es saku ar 100% garantiju.

"Ļoti baidos kļūt par invalīdu"

Uzdevumos, pat mīnmetēju ugunī, es par nāvi nedomāju, pat tur, kur tā dažbrīd burtiski elpoja pakausī. Nevar zināt, no kuras puses atlidos. Tagad tu esi dzīvs, bet pēc minūtes vari būt miris. Es par to vispār nekad nedomāju, un pat nenācās. Protams, zemapziņas līmenī es baidos – visi taču no viņas baidās, ko tur slēpt.

Dievam es vispār neticu. Kamēr neredzēšu – nenoticēšu. Mums armijā lielākā daļa cilvēku ir ticīgie. Visi nēsā krustiņus. Kā es nēsāju žetonu, tā viņi uz tās pašas ķēdītes vēl krustiņu. Citās valstīs to vēl zābakā liek, jo saraut gabalos var tā, ka ķēdīti pēc tam vairs neatradīsi.

Es ļoti baidos palikt par invalīdu. Ļoti spēcīgi baidos, ka man noraus roku vai kāju. Pat miera laikā ir tāds ieradums skatīties pa malām, skatīties uz augšējiem stāviem un zem kājām. Zem kājām skatos vienmēr, nespārdu bundžas, cigarešu paciņas. Patiesībā ļoti stipri baidos. Ja man noraus kāju līdz celim, es, šķiet, uzreiz nošaušos vai palūgšu, lai mani nogalina, jo ļoti slikti pret to attiecos.

Kaut gan tādā gadījumā, visticamāk, es pamostos slimnīcā, kur nebūtu iespējas izdarīt pašnāvību, un tāpēc es ar to samierinātos, paņemtu sev protēzi un lūgtos atpakaļ armijā, iemācītos gan staigāt, gan skriet, un vispār visu, ko vajag darīt. Bet labāk, manuprāt, būtu vienkārši nomirt uzreiz, sevišķi, ja norauj, piemēram, abas kājas – tās ir beigas, man tas vispār būtu "vāks". Es principā nesamierinātos ar ekstremitāšu zaudēšanu.

Mēs vēl apspriedām ar puišiem, ka, ja, pieņemsim, šķemba uzšķērdīs vēderu, iekšas kritīs ārā, manuprāt, labāk uzreiz piebeigt. Tu taču to lūgsi. Tās, visticamāk, ir ellīgas sāpes, mežonīgs sāpju šoks, turklāt tu un tavi biedri jau paši sapratīs, ka tevi jau vairs nekur arī neaiznesīs. Ja cilvēku nenošauj, tad viņš, visticamāk, izjūt ļoti stipras sāpes, bet pēc tam tāpat nomirst. Es piebeigtu. Ja kāds pajautātu – nogalinātu. Viennozīmīgi.

Es to visu jau pats ar sevi vienatnē esmu apspriedis. Speciāli tam veltīju laiku. Vienkārši viens aizgāju, viens domāju, sēdēju, analizēju un nonācu pie tāda secinājuma. Ievainoto es nošautu, uzmestu uz pleciem un nestu. Pēc tam, visticamāk, uz kādu laiku vienkārši noslēgtos sevī.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!