"Nezinu, ko nozīmētu tādas mazas NATO valsts kā Lietuvas atteikšanās piedalīties [misijā] Afganistānā. Uzskatu, ka tā būtu zināma politiskā katastrofa, jo tiktu pārskatītas arī NATO saistības pret mums," viņa otrdien paziņojusi kopīgā preses konferencē ar Lietuvas Bruņoto spēku pavēlnieku Arvīdu Pocju.
Pēc ministres teiktā, lielākā daļa sabiedrības uzskata, ka Aizsardzības ministrijas finansējums sasniedz 2% no iekšzemes kopprodukta, bet patiesībā tas nepārsniedz 0,91% no 2010.gada budžeta, un ar šiem līdzekļiem ministrija nespēj pildīt savas funkcijas.
"Saskaņā ar aptaujas datiem (..) cilvēki uzskata, ka Lietuvas Bruņotie spēki [finansējuma ziņā] ir otrajā vietā. Propagandas mašīna griežas, un cilvēku galvās iekalts dīvains pieņēmums par 2% no IKP - acīmredzot vēl no tiem laikiem, kad stājāmies NATO, un daudzi svēti tic, ka mēs saņemam šos 2%, ka aizsardzības sistēmu uztur liela nauda," viņa sacījusi.
Jukņevičiene norādījusi, ka aizsardzībai tiek atvēlēts mazāk līdzekļu nekā sociālajiem maksājumiem, ekonomikai, izglītībai, veselības aprūpei, sabiedrības kārtības un drošības uzturēšanai un valsts ierēdņu algām.
Viņa atgādinājusi, ka atvēlēt 2% IKP aizsardzībai neparedz juridiskas saistības, bet vienīgi vispārēja NATO valstu vienošanās.
Kā izteikusies ministre, viņas sapnis ir saņemt aizsardzības vajadzībām vismaz 1% IKP. Viņa atzinusi, ka citādi ministrija varētu nespēt pildīt savas konstitūcijā un likumos paredzētās funkcijas un nebūt gatava aizsargāt valsti vismaz tik lielā mērā, lai varētu pieņemt partnervalstu palīdzību, ja tas būtu nepieciešams.
"Lielas galvassāpes man sagādā personāla izdevumi. Ar pašreizējo finansējumu - ja nu vien mēs nesamazinām karaspēku, bet tas būtu sāpīgi - daļa karavīru gan saņems algu, bet netiks trenēti. Šogad vēl varējām vismaz uzturēt minimālo agrāko līmeni, jo degviela un munīcija bija ietaupīta no pagājušā gada rezervēm, bet nākamgad to visu jau nāksies pirkt," skaidrojusi Jukņevičiene.
Ministre arī piebildusi, ka Lietuva atteikusies no saviem aizsardzības atašejiem ārvalstīs, lai varētu uzturēt nepieciešamākās funkcijas, bet vairs nav palicis, ko samazināt.
"Pagājušajā nedēļā viesojos Somijā un jūtu pret viņiem zināmu skaudību. Somija nav NATO dalībvalsts, bet viņi ir gatavi aizstāvēt savu valsti. Šim nolūkam viņiem sagatavota rezerve, kas ar lielu pārliecību iet dienēt Somijas armijā. Līdzīga tendence vērojama arī Igaunijā, kas izraudzījusies gluži citu ceļu nekā Lietuva - saglabājot obligāto karadienestu, attīsta saikni starp armiju un sabiedrību. Viņu jauniešiem ir vēlēšanās dienēt savas valsts bruņotajos spēkos," salīdzinājusi Lietuvas aizsardzības resora vadītāja.
Savukārt Bruņoto spēku pavēlnieks norādījis, ka Lietuva ir ieinteresēta, lai tās rīcībā būtu "labi apgādāts un sagatavots karaspēks un pastāvīgi atjaunojama mobilizācijas rezerve".
"Citādi vājinās tautas gatavība aizstāvēties, kas ļāva Somijai pēc 1939.-1940.gada Ziemas kara saglabāt valstiskumu, kaut arī ar zināmām saistībām pret Padomju Savienību. Lietuvas liktenis bija citāds, jo šī griba netika apliecināta. Ir jāuztur šī saistība starp sabiedrību un armiju," izteicies Pocjus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
